2018. gada 27. jūnijā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments lietā Nr. SKC-5/2018 (C39102313) paplašinātā tiesnešu sastāvā nosprieda, ka daudzdzīvokļu māju likumiskās nomas apmērā 6 % ir iekļauti visi zemes īpašnieka nodokļi, tai skaitā pievienotās vērtības nodokli (turpmāk – PVN), ja zemes īpašnieks ir PVN maksātājs. Šādam viedoklim nespēja pievienoties trīs sastāva tiesneši no deviņiem. Tika uzrakstītas atsevišķās domas, un tas tikai radīja vairāk jautājumu nekā atbilžu. Šā raksta autors uzskata, ka esošo judikatūru jāvērtē kritiski, jo pretējā gadījumā tas valstij var atstāt smagas sekas.
Izveidojusies judikatūra
Jākonstatē, ka šī minētā pretrunīgā sprieduma pirmsākumi meklējami 2015. gada 28. decembra Augstākās tiesas Civillietu departamenta spriedumā lietā Nr. SKC-110/2015 (C28261709), ar kuru arī tika atzīts, ka daudzdzīvokļu māju likumiskās nomas apmērā 6 % ir iekļauti visi zemes īpašnieka nodokļi, tai skaitā PVN, ja zemes īpašnieks ir PVN maksātājs. Lai nonāktu pie šāda secinājuma, 2015. gada 28. decembrī Augstākās tiesas Civillietu departaments lietā Nr. SKC-110/2015 sniedza šādas atziņas:
1) likumdevējs, ierobežojot nomas maksu, iznomātājam nav paredzējis izdevīgākus noteikumus (nav noteicis PVN piemērošanu, kā tas tika noteikts ar pienākumu kompensēt zemes īpašniekam nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu). Tas radis atspoguļojumu likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 54. panta otrajā daļā ietvertajā regulējumā (grozījumi stājās spēkā 2015. gada 1. janvārī), likumdevējam neuzskatot par nepieciešamu turpmāk piemērot kompensējošu mehānismu sakarā ar zemes īpašnieku izdevumu sagaidāmo pieaugumu;
2) nodokļu un nodevu sistēmu regulē likums “Par nodokļiem un nodevām” un citi normatīvie akti nodokļu jomā, t.sk. likums “Par pievienotās vērtības nodokli” (spēkā no 1995. gada 1. maija līdz 2012. gada 31. decembrim; no 2013. gada 1. janvāra – Pievienotās vērtības nodokļa likums), kura izpratnē nomas maksa ir personas ienākums no nekustamā īpašuma iznomāšanas un tā ir apliekama ar PVN. Taču, piemērojot normatīvos aktus nodokļu jomā, ir jāņem vērā arī normas, kas regulē konkrētās tiesiskās attiecības;
3) likums “Par pievienotās vērtības nodokli” un Pievienotās vērtības nodokļa likums regulē nodokļu maksātāja, šajā gadījumā AS “Pilsētas zemes dienests”, attiecības ar valsti, un tajā dotie definējumi nosaka, tieši kā sabiedrībai aprēķināms un uzrādāms PVN. Turpretī likums “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” konkrētajā gadījumā ir speciālais likums, kurā reglamentēta nomas maksas noteikšana, pastāvot zemes piespiedu nomas attiecībām, pie nosacījuma, ja puses par to nevienojas. Ja likumdevējs būtu vēlējies paredzēt, ka zemes īpašniekam jākompensē PVN, tas būtu noteikts speciālajās tiesību normās, līdzīgi kā tas zināmu laiku bija attiecībā uz nekustamā īpašuma nodokļa kompensēšanu;
4) likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” 2. panta septītajā daļā noteikts, ka pakalpojuma vērtībā iekļaujamas visas izmaksas, kā arī visi nodokļi un citi obligātie maksājumi, kas saistīti ar šā pakalpojuma sniegšanu, izņemot PVN. Tas, Civillietu departamenta ieskatā, neizmaina privatizēto dzīvokļu īpašnieku ar likumu noteikto tiesisko aizsardzību – maksāt nomas maksu, kuras procentuālais apmērs no zemes kadastrālās vērtības arī faktiski kompensē PVN zemes īpašniekam, jo likumdevējs nav sniedzis citu regulējumu par PVN starp zemes īpašnieku un privatizēto dzīvokļu īpašniekiem uz likuma pamata izveidojušās zemes piespiedu nomas attiecībās.
Īsumā apkopojot tiesas atziņas lietā Nr. SKC-110/2015 (C28261709) par to, ka PVN ir iekļaujams zemesgabala nomas maksā, var izvilt šādas galvenās atziņas:
1) PVN regulējumu nosaka Latvijas Republikasnacionālie normatīvie akti;
2) zemes nomas attiecību regulējums ir speciālā norma attiecībā pret PVN likuma regulējumu, un tā normas būtu piemērojamas primāri;
3) Saeima nav noteikusi PVN piemērošanu zemesgabala piespiedu nomas attiecībās, tādējādi nav paredzējusi, ka PVN zemes iznomātājam būtu jākompensē. Ja likumdevējs būtu to vēlējies, tad attiecīgu regulējumu būtu pieņēmis;
4) zemes īpašnieks maksā PVN. Tikai PVN maksātājam ir pienākums pret valsti. Tāds pienākums nav zemes nomniekam;
5) visi maksājumi, tai skaitā PVN, ir iekļaujami likumdevēja noteiktajā maksimālajā nomas maksā.
Līdzīga rakstura atziņas ir atrodamas arī 2018. gada 27. jūnijā Augstākās tiesas Civillietu departamenta spriedumā lietā Nr. SKC-5/2018 (C39102313). Taču papildus iepriekš minētajam tiesa sniedza šādas atziņas PVN piemērošanā:
1) izskatot šo jautājumu, tajā skaitā ir jāņem vērā arī sociālais aspekts, līdzsvarojot zemes īpašnieku un daudzdzīvokļu māju īpašnieku intereses;
2) kādi nodokļi papildus nomas maksai daudzdzīvokļu māju īpašniekiem jākompensē zemes īpašniekiem, pastāvot tik netipiskām civiltiesiskām attiecībām kā piespiedu noma, ietilpst likumdevēju kompetencē;
3) PVN likumu normas attiecas uz PVN maksātājiem, nosakot, kā tas aprēķināms, nosakāms un maksājams;
4) atšķirīga pieeja jautājuma izlemšanā nonāktu pretrunā ar likumā skaidri formulēto nomas maksas maksimālo apmēru, kas būtu vērtējams arī kā Satversmes 105. panta trešajā teikumā garantēto tiesību pārkāpums.
Lai arī tam nav izšķirošas ietekmes, taču autors jau sākotnēji norāda, ka no 2009. gada 1. novembra līdz 2017. gada 31. decembrim, pamatojoties uz 2009. gada 15. aprīļa Satversmes tiesas (turpmāk – ST) spriedumu lietā Nr. 2008-36-01, zemes nomas maksas atlīdzība zemes īpašniekam nekad nav bijusi aprobežota ar maksimālo zemes nomas maksas apmēru, kā to kļūdaini norāda kasācijas tiesu instance. Tā ir aplama normas interpretācija. Nomas maksa varēja būt 1 % no piesaistītās zemes kadastrālās vērtības vai pat, piemēram, 20 % no piesaistītās zemes kadastrālās vērtības, vai kāds cits ekvivalents vai noteikta summa. Tikai gadījumā, ja puses nevarēja vienoties, zemes nomas maksa ir 6 % no piesaistītās zemes kadastrālās vērtības, kā to noteica likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 54. panta otrā daļa.
Šā raksta autors praktiski pilnībā pievienojas tiesnešu Normunda Salenieka, Valerijana Jonikāna un Ļubovas Kušnires atsevišķajām domām PVN piemērošanas jautājumā. Taču tāpat kā kasācijas instances tiesa, tā arī šie tiesneši ir palaiduši garām divus būtiskus apstākļus, kas tiesai bija obligāti jāņem vērā.
Satversmes tiesas interpretācija
Saskaņā ar ST likuma 32. panta otro daļu ST spriedums ir obligāts visām valsts un pašvaldību institūcijām, iestādēm un amatpersonām, ieskaitot tiesas. Tiesību normas interpretācija parasti ietverta ST sprieduma motīvu daļā. Saistoša ir ne tikai sprieduma rezolutīvā, bet arī motīvu daļa. ST spriedums ir obligāts viss kopumā.1
Zemes likumiskās nomas jautājumos ir bijuši trīs ST spriedumi (2009. gada 15. aprīļa spriedums lietā Nr. 2008-36-01, 2011. gada 27. janvāra spriedums lietā Nr. 2010-22-01, 2018. gada 14. aprīļa spriedums lietā Nr. 2017-17-01), un visi bijuši negatīvi likumdevējam. Šajos spriedumos (izņemot pēdējo) jau ir sniegtas visas nepieciešamās atziņas, kas ir saistošas likumdevējam un arī tiesai, lai tiesiski atrisinātu jautājumu zemes likumiskās nomas jautājumā, arī jautājumā par PVN piemērošanu. Pēdējais, 2018. gada 12. aprīļa, ST spriedums lietā Nr. 2017-17-01 ir faktiski konstitucionālās tiesas parādīta dzeltenā kartīte likumdevējam, kurš ar zināmu regularitāti, it īpaši pirms vēlēšanām, šīs ST atziņas apzināti ignorē. Jākonstatē, ka šīs ST atziņas ignorē arī pašvaldības un diemžēl arī tiesas.
ST 2009. gada 15. aprīļa spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 un 2011. gada 27. janvāra spriedumā lietā Nr. 2010-22-01 sniedza šādas atziņas lietā par zemes likumisko nomu:
1) zemes nomas maksai ir jābūt vismaz 6 % apmērā no piesaistītā zemesgabala kadastrālās vērtības, jo tāda atlīdzība pilda atlīdzības funkciju. Minētais secinājums balstīts uz formulu, ka zemes nomas maksas atlīdzības apmēram jāsasniedz piesaistītās zemes kadastrālās vērtības 100 % apmērs 16 gadu laikā jeb 6 x 16 = 96 %;
2) nav samērīgi visu sociālo nastu uzvelt zemes īpašniekiem. Šie secinājumi tika izdarīti, neskatoties uz to, ka jau uz lietas izskatīšanas dienu likumdevējs solīja, ka tiks iestrādāta norma, ka daudzdzīvokļu māju īpašniekiem būs pienākums zemes īpašniekiem kompensēt nekustamā īpašuma nodokli;
3) ST secināja, ka pastāv papildu alternatīvi līdzekļi, ar kuriem leģitīmais mērķis varētu tikt sasniegts, mazāk ierobežojot zemes īpašnieka tiesības:
– nomnieka pienākums maksāt ar nekustamo īpašumu saistītos nodokļus,
– zemes īpašnieka ienākumiem no nomas maksas piemērot iedzīvotāju ienākuma nodokļa un nekustamā īpašuma nodokļa atlaides vai pat atbrīvojumu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas,
– zemes nomas apmēra paaugstināšana, nosakot lielāku nomas maksas apmēru nekā 5 % gadā no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības.
Lai gan Latvijas Republika ir demokrātiska valsts un tiesas spriedumi būtu pildāmi, tomēr iepriekš minētie ST spriedumi netika pilnībā pildīti, valstij konsekventi un periodiski turpinot visu sociālo nastu uzvelt tikai un vienīgi uz zemes īpašnieku pleciem:
1) Saeima pieņem normu, ar kuru daudzdzīvokļu mājas īpašniekiem, sākot no 2015. gada 1. janvāra, vairs nav ar likumu uzlikts pienākums kompensēt zemes īpašniekam nekustamā īpašuma nodokli;
2) Rīgas dome pieņem lēmumu, ka, sākot ar 2016. gada 1. janvāri, zemes nekustamā īpašuma nodokļa apmērs tiek palielināts par 100 % un tagad veidos 1,5 % no zemes kadastrālās vērtības;
3) 2015. gada 28. decembra Augstākās tiesas Civillietu departaments lietā Nr. SKC-110/2015 (C28261709) nosprieda, ka PVN ir iekļauts “maksimālajā” zemes nomas maksā un papildus nav aprēķināms;
4) Saeima pieņem normu, ar kuru daudzdzīvokļu mājas īpašniekiem:
– no 2018. gada 1. janvāra līdz 2018. gada 31. decembrim būs jāmaksā zemes nomas maksa 5 % apmērā no zemes kadastrālās vērtības,
– no 2019. gada 1. janvāra līdz 2019. gada 31. decembrim būs jāmaksā zemes nomas maksa 4 % apmērā no zemes kadastrālās vērtības,
– no 2020. gada 1. janvāra būs jāmaksā zemes nomas maksa 3 % apmērā no zemes kadastrālās vērtības.
Šo rindu autors nevar atrast nevienu būtisku apstākli, kas likumdevējam, pašvaldībām un tiesām ļautu neievērot jau iepriekš Satversmes tiesā nospriesto. To pašu nespēja saskatīt arī ST lietā Nr. 2017-17-01. Pēc šī 2018. gada 12. aprīļa pieņemtā ST sprieduma tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele kritiski izteicās par likumdevēja darbu, kuram būtu jāņem vērā jau iepriekš ST spriedumos minētais un ka šāda likumdevēja rīcība nav nekas cits kā nelietderīga ST laika šķiešana. Faktiski, kā jau norādīju iepriekš, tas nav nekas cits kā dzeltenās kartītes parādīšana likumdevējam. Tādu pašu vērtējumu autora skatījumā ir pelnījusi arī tiesa, kurai būtu jāievēro ST atziņas. Jākonstatē, ka nevienā no abām iepriekš minētajām kasācijas instances tiesas spriedumu motīvu daļām par PVN piemērošanu nav nekādas atsauces uz ST spriedumiem.
Papildus jānorāda, ka pirms 2018. gada 27. Jūnija Augstākās tiesas Civillietu departamenta sprieduma lietā
Nr. SKC-5/2018 (C39102313) tiesai bija zināmas ne tikai ST spriedumu atziņas zemes likumiskās nomas jautājumos, bet arī bija jābūt zināmam 2018. gada aprīļa ST spriedumam (lieta Nr. 2017-12-01), kurā bija vairākas būtiskas atziņas PVN piemērošanai Latvijā. Minētais ST spriedums tieši attiecas arī uz zemes likumiskās nomas jautājumu par PVN piemērošanu, taču arī par šo konstitucionālās tiesas atziņu nekas nav minēts kasācijas instances tiesas spriedumā. Kā savā preses relīzē pēc spieduma norādīja ST tiesnese Sanita Osipova, tad nepelnīti ir atstāts novārtā šis ST spriedums, jo tas ir būtisks PVN piemērošanas jomā. Šādam viedoklis pievienojas arī šo rindu autors.
ST 2018. gada 11. aprīļa spriedumā lietā Nr. 2017-12-01 bija šādas atziņas par PVN piemērošanu Latvijā, un proti:
1) nodokļu tiesību jomai ir raksturīga zināma likumdevēja rīcības brīvība. Savukārt, regulējot jautājumus, kas ir saistīti ar nodokļu jomu, bet neietilpst tajā, likumdevējs tik plašu rīcības brīvību nebauda (sal. skat. ST 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 11. punktu);
2) likumdevējs, regulējot PVN pārmaksas atgriešanas kārtību (pēc autora viedokļa, arī aprēķināšanas kārtību), nebauda nodokļu tiesību jomai raksturīgo rīcības brīvību;
3) dalībvalstu autonomiju ierobežo PVN neitralitātes princips (EST judikatūra).
Pēc ST atziņām secināms, ka Saeima nevar noteikt atsevišķu regulējumu zemes īpašniekiem zemes piespiedu nomas gadījumā, tai skaitā nevar noteikt, vai PVN ir iekļaujams nomas maksā, vai arī tas aprēķināms papildus. Līdz ar to Augstākās tiesas Civillietu departamenta secinājums par likumdevēja gribu PVN jautājumā ir nepareizs, jo šī griba PVN jautājumā likumdevējam nevar būt. Pamatoti secināms, ka PVN neitralitātes princips attiecas arī uz visām Latvijas Republikas tiesām, tai skaitā Augstākās tiesas Civillietu departamentu.
Padomes Direktīva 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu
Kasācijas instances tiesa nav ņēmusi vērā, ka PVN regulējumu nosaka ne tikai vietējie normatīvie akti, bet arī Eiropas Savienības (turpmāk – ES) direktīvas un ES tiesas nolēmumi, kam Latvija, parakstot asociācijas līgumu, ir apņēmusies piešķirt prioritāti pār nacionālajām tiesību normām un tiesu praksi, protams, izņemot Satversmi. To nosaka arī Civilprocesa likuma 5. panta pirmā un trešā daļa.
Tiesa nav ņēmusi vērā, ka ES PVN kā vienīgais nodoklis tiek regulēts pēc vienādiem principiem. Tiesa nav ņēmusi vērā Padomes Direktīvu 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (turpmāk – PVN direktīva).
Dalībvalstu fiziskajām un juridiskajām personām direktīvās iekļautie nosacījumi kļūst saistoši tikai ar brīdi, kad šie nosacījumi pārņemti valsts tiesību aktos.2 Taču, ja arī dalībvalsts nebūs ievērojusi termiņu vai būs nepareizi ieviesusi direktīvas normas, privātpersonai, kurai sakarā ar to radies zaudējums, ir tiesības atsaukties uz direktīvā ietvertajām normām un aizstāvēt savas intereses, kā arī prasīt kompensāciju no valsts.
Latvija kā ES dalībvalsts ir iekļāvusies ES kopēja PVN sistēmā, kuras izveides tiesiskais pamats noteikts ar PVN direktīvu.3
Lai ES iekšējā tirgū nekavētu preču un pakalpojumu brīvu apriti un neradītu konkurences izkropļojumu, dalībvalstīm, izmantojot kopējo PVN sistēmu, ir izvirzītas konkrētas prasības. Tādēļ būtisku lomu PVN tiesiskajā regulējumā ieņem ES tiesības. Uz minēto norāda kaut vai tas, ka PVN likumā ir iekļautas tiesību normas, kas kopumā izriet no 15 direktīvām.4
PVN tiesiskā regulējuma piemērošanā īpaši jāizceļ Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) loma, kuras ekskluzīvā kompetencē ir interpretēt ES tiesības, tādējādi nodrošinot visās ES dalībvalstīs vienotu un pareizu to piemērošanu. Minētais izriet no Līguma par ES darbību5 267. panta, saskaņā ar kuru ir izveidota prejudiciālo nolēmumu procedūra.6 Atbildes uz šiem jautājumiem EST sniedz prejudiciāla nolēmuma veidā, kurā ietvertais skaidrojums ir saistošs7 nacionālajai tiesai – izskatot konkrēto lietu, bet citām tiesām – izskatot līdzīgas lietas. Tieši prejudiciālo nolēmumu ietvaros EST ir atklājusi būtiskākās šī nodokļa iezīmes.
Lai arī likums “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” ir speciāls pret PVN likumu, taču, kā to tajā skaitā nosaka Civilprocesa likuma 5. pants, tad ES tiesību normas, kas regulē PVN piemērošanu, ir prioritāras pret visām nacionālajām tiesību normām, tai skaitā speciālajām.
PVN ir patēriņa nodoklis, ko pieskaita pie preces vai pakalpojuma cenas. Šī nodokļa darbības mehānisma pamatā ir tas, ka īstais nodokļa maksātājs ir pakalpojuma vai preces galējais patērētājs, kurš tās izmanto savām personiskajām vajadzībām.8
No PVN direktīvas tiesību normām secināms, ka:
1) zemes īpašnieks (PVN reģistrēta persona) – PVN nomaksas atbildīgā persona;9
2) zemes nomnieks – PVN maksātājs.10
Līdz ar to PVN direktīvā norādītais ir tieši pretējs Augstākās tiesas Civillietu departamenta secinātajam. No direktīvas secināms, ka PVN maksātāji ir zemes nomnieki. Tieši zemes nomniekiem (privatizēto daudzdzīvokļu mājas dzīvokļu īpašniekiem) ir pienākums maksāt PVN. Savukārt zemes īpašniekiem kā PVN nomaksas atbildīgajām personām ir pienākums šo nodokli tālāk samaksāt valsts budžetā. Tieši pēc šādas un nekādas citas formulas darbojas visa PVN sistēma ES.
Līdzīgi ir noteikts arī nacionālajos normatīvajos aktos. Kā nosaka PVN likuma 1. panta 2. punkts, tad atlīdzība – preču vai pakalpojumu vērtība naudas izteiksmē, kuru preču piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs saņem vai kura tam būtu jāsaņem kā samaksa no preču vai pakalpojumu saņēmēja vai citas personas par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, bez PVN neatkarīgi no tā, vai samaksa izdarīta pilnībā vai daļēji. PVN likuma 35. panta trešā daļa nosaka, ka pakalpojuma vērtībā ietilpst visas izmaksas, kā arī visi saskaņā ar normatīvajiem aktiem par šā pakalpojuma sniegšanu maksājamie nodokļi, nodevas un citi obligātie maksājumi, izņemot PVN.
Tādas pašas normas ir arī PVN direktīvā. Direktīva 78. pants nosaka, ka summā, kurai uzliek nodokli, ietver šādas sastāvdaļas:
a) nodokļus, nodevas un citus maksājumus, izņemot pašu PVN;
b) papildu izdevumus, piemēram, komisijas maksu, iepakošanas, transportēšanas un apdrošināšanas izmaksas, ko piegādātājs iekasē no pircēja vai pakalpojumu saņēmēja.
Iepazīstoties ar PVN direktīvu kopumā, var nonākt tikai pie viena kopēja secinājuma, ka PVN vienmēr ir aprēķināms papildus preces cenai vai pakalpojuma vērtībai, jo to nosaka vairākas PVN direktīvas tiesību normas.11
Līdz ar to tiesas secinājums, ka PVN nodoklis ir iekļaujams nomas maksā un pats zemes īpašnieks pēc tam norēķinās par šo PVN ar valsti, par to nesaņemot no patiesā PVN maksātāja – zemes nomniekiem – PVN samaksu, ir aplams un pretējs ES teritorijā nodibinātajai PVN sistēmai.
Taču lai vai kāds būs šīs judikatūras ceļš un piemērošana vispārējās tiesu instancēs, tomēr skaidrs ir viens, ka tās mūžs beigsies 2019. gada 1. maijā, jo no šīs dienas likumdevēja pieņemtās normas zemes likumiskās nomas jautājumos ar ST spriedumu ir atzītas par spēkā neesošām un tās zaudēs savu spēku.
Secinājums
2018. gada 27. jūnijā Augstākās tiesas Civillietu departaments lietā Nr. SKC-5/2018 (C39102313) papildus tiesnešu V. Jonikāna, Ļ. Kušnires un N. Salenieka atsevišķajām domām nav ņēmis vērā šādus apstākļus, kas noveda pie nepareiziem secinājumiem un lēmuma:
1) laika posmā no 2009. gada 1. novembra līdz 2017. gada 31. decembrim likumdevējs nebija noteicis likumiskās zemes nomas maksas atlīdzības maksimālo apmēru;
2) tiesa pretēji spriedumā norādītajam nav līdzsvarojusi zemes īpašnieka un daudzdzīvokļu māju īpašnieku intereses un pretēji ST atziņām ar spriedumu turpina visu sociālo nastu uzvelt zemes īpašniekam, kas ir pretlikumīgi;
3) tiesas secinājums par likumdevēja gribu PVN jautājumā ir nepareizs, jo šī griba Saeimai nevar būt. Tādas likumdevējam attiecībā pret PVN nav. Likumdevējs nevar interpretēt PVN pēc savas iegribas, jo tad tiek pārkāpts PVN neitralitātes princips;
4) PVN tiesiskā regulējuma piemērošanā īpaši jāizceļ EST loma, kuras ekskluzīvā kompetencē ir interpretēt ES tiesības, tādējādi nodrošinot visās ES dalībvalstīs vienotu un pareizu to piemērošanu;
5) PVN direktīva nosaka, ka PVN maksātājs ir nevis zemes īpašnieks, bet gan zemes nomnieks, bet savukārt zemes īpašnieks saskaņā ar šo direktīvu ir PVN nomaksas atbildīgā persona.
Ja zemes īpašnieks uzskatīs, ka tiesa ir nepareizi interpretējusi direktīvas normas, tad zemes īpašniekam, kuram sakarā ar to radies zaudējums, ir tiesības atsaukties uz direktīvā ietvertajām normām un aizstāvēt savas intereses, kā arī prasīt kompensāciju no valsts.
Augstākās tiesas Civillietu departamenta judikatūra PVN piemērošanas jautājumā pati par sevi beigs pastāvēt 2019. gada 1. maijā.