Mg. oec., Mg. sc. ing., Mg. iur. Normunds Šlitke
Zvērināts advokāts
Vai mantojuma aizgādnis, apejot obligāto bāriņtiesas kontroli, drīkst savu pilnvaru gandrīz pēdējā dienā uz 10 gadiem saistīt mantiniekus un pēcāk – savus kopīpašniekus ar divkārt pazeminātu nomas maksu un vai kasācijas instances tiesa drīkst šo apstākļu kopumu sadalīt šķietami nekaitīgos fragmentos? Senāta 2026. gada 17. septembra diskutablais spriedums liek uzdot abus šos jautājumus.
Apgabaltiesa redzēja kopainu
Vidzemes apgabaltiesa bija konstatējusi vienkāršu, bet juridiski nozīmīgu netipisku apstākļu kopumu. Mantojuma aizgādnis Juris Dreļevskis mantojuma masas vārdā it kā 2019. gada 26. februārī iznomāja 109,8 m² komerctelpas Rīgas centrā Čaka ielā 43 kādam advokātam viņa biroja iekārtošanai. Nomas līgums tika noslēgts uz 10 gadiem – līdz 2029. gada 1. martam par 200 eiro mēnesī.
Mantojuma apliecības abiem prasītājiem tika izsniegtas 2019. gada 1. martā – tātad tikai trīs dienas vēlāk. Iepriekšējais nomnieks par tām pašām telpām 2018. gadā maksāja 400 eiro, bet vērtētājs nomas tirgus cenu 2019. gadam noteica 560 eiro mēnesī. Nomas līguma projekts, tīši pārkāpjot likuma prasības, bāriņtiesā nebija iesniegts un nebija arī apstiprināts.1
Apgabaltiesa šos faktus nevērtēja atrauti. Tā secināja, ka bāriņtiesas obligātās uzraudzības apiešana, mantojuma aizgādnības laiku nesamērīgi pārsniedzošs termiņš un vairāk nekā divas reizes pazemināta nomas maksa kopumā rāda darījumu, kas nav noslēgts mantojuma masas, mantinieku un pēcāk arī mantojuma aizgādņa kopīpašnieku interesēs. Tādēļ saskaņā ar Civillikuma 1415. pantu līgums tika atzīts par spēkā neesošu. Senāts šo spriedumu atcēla, spriedumā secinot, ka neviens no pārkāpumiem neesot Civillikuma 1415. panta tvērumā. Taču būtiskais jautājums nav vai minētie apstākļi katrs atsevišķi un vienmēr izraisa absolūtu līguma spēkā neesamību. Jautājums ir cits: vai kasācijas instance drīkst apelācijas tiesas novērtēto apstākļu kopumu “izjaukt pa detaļām”, katru detaļu atsevišķi pasludināt par nepietiekamu līguma spēka neesamības atzīšanai un tādējādi faktiski aizstāt apelācijas instances tiesas vērtējumu ar savu?
Nevis viena nejaušība, bet četru apstākļu ķēde
• Laiks. Pat tad, ja uz dokumenta norādītais datums būtu patiess (tā nav, bet to civillietā ir gandrīz neiespējami pierādīt), līgums noslēgts tikai trīs dienas pirms mantojuma apliecību izdošanas un aizgādnības izbeigšanās uz likuma pamata.
• Termiņš. Aizgādnis mantiniekus saistīja nevis uz trim dienām, trim mēnešiem vai pat gadu, bet uz 10 gadiem.
• Cena. 200 eiro bija puse no iepriekšējās maksas un būtiski mazāk par vērtētāja noteikto 560 eiro tirgus maksu.
• Kontrole:. Imperatīvi prasītā līguma projekta apstiprināšana bāriņtiesā nenotika.
Tiesā faktus vērtē kopumā un savstarpējā sakarībā. Šeit katrs nākamais apstāklis piešķir pārējiem citu nozīmi. Zema cena ilgtermiņa līgumā nav tas pats, kas zema cena īstermiņa līgumā. 10 gadu termiņš nav tas pats, ja tas nolīgts aizgādnības sākumā vai tikai trīs dienas pirms tās formālās izbeigšanās. Un neviena no šīm pazīmēm nav vērtējama tāpat, ja obligātā neatkarīgā bāriņtiesas kontrole ir izlaista.
Senāts tomēr rīkojās tieši pretēji. Līguma projekta nesaskaņošana bāriņtiesā esot tikai procedūra. Termiņš – tikai darījuma nejauša sastāvdaļa. Pazemināta maksa pati par sevi nepierādot līguma fiktivitāti. Taču apelācijas tiesa nebija teikusi, ka līgumu prettiesisku padara tikai viens no šiem apstākļiem. Tā vērtēja to kumulatīvi. Izjaukt šo kopumu un katru atsevišķo apstākli pasludināt par nederīgu līguma atcelšanai nozīmē nevis pārbaudīt tiesību normas piemērošanu, bet pārvērtēt pierādījumus un faktiskos secinājumus.
Kasācija, kas pati kļuva par apelāciju
Civilprocesa likuma 450. panta trešā daļa, 451. un 452. pants nošķir kasāciju no lietas atkārtotas izskatīšanas pēc būtības. Arī pats Senāts šā sprieduma 12. punktā, atsakoties pieņemt blakus lēmumu par iespējamu līguma viltojumu, uzsvēra: kasācijas instance pierādījumus no jauna nevērtē un lietas apstākļus nepārvērtē.2
Šī tēze formāli ir pareiza, ja to ievēro konsekventi. Problēma ir tās selektīvajā piemērošanā. Kad prasītāji norādīja uz iespējamu viltojumu, Senāts aizbildinājās ar kasācijas robežām. Kad bija jāatceļ apelācijas tiesas atbildētājiem nelabvēlīgais spriedums, tās pašas robežas kļuva elastīgas: Senāts pats noteica, kāda nozīme piešķirama cenai, termiņam, darījuma laikam un tiesas bāriņtiesas ex ante kontroles apiešanai.
Kasācijas tiesa, protams, drīkst pārbaudīt, vai Civillikuma 1415. pants iztulkots pareizi un vai spriedums ir pietiekami motivēts. Taču tā nedrīkst aizstāt zemākas instances tiesas pierādījumu kopuma vērtējumu ar savu faktisko versiju. Formulējums, ka „tikai” zemāka cena vēl neko nepierāda, ir atbilde uz argumentu, kuru apgabaltiesa nemaz nebija izvirzījusi izolēti. Tā ir salmu cilvēka metode tiesas sprieduma formā.
Ko Senāts par Civillikuma 1415. pantu teica citās lietās
SKC-22/2026 šaurā pieeja nav pašsaprotams līdzšinējās judikatūras turpinājums. Gluži pretēji – tā nonāk grūti izskaidrojamā konfliktā ar Senāta paša atziņām lietā Nr. SKC-52/2021. Tur sabiedrības valdes loceklis vienlaikus pārstāvēja sabiedrību un kā fiziska persona noslēdza ar to aizdevuma līgumus. Formāli aizdevums, tāpat kā noma, nav aizliegts darījums. Tomēr Senāts noraidīja argumentu, ka ar šo formālo konstatāciju pietiek. Tiesa uzsvēra, ka jānoskaidro dalībnieku patiesais mērķis un visi darījuma apstākļi kopumā.7
Vēl vairāk – SKC-52/2021 Senāts formulēja tieši šai lietai nozīmīgu atziņu: par neatļautu darbību Civillikuma 1415. panta izpratnē var kļūt arī pēc sava veida formāli atļauta līguma noslēgšana, ja tā notikusi ar prettiesisku mērķi vai pārkāpjot pārstāvja pienākumu rīkoties ar vislielāko rūpību. Fiziska persona, kura darījumā paškontrahējas savās interesēs un par sliktu pārstāvamajam, nav labticīga trešā persona un šajās attiecībās nebauda tiesisko aizsardzību.
Senāts tajā pašā spriedumā, atsaucoties uz lietām Nr. SKC-2376/2014, SKC-178/2015 un SKC-203/2018, atzina: svešas mantas pārvaldnieka rīcība ar viņam uzticēto mantu tikai savās interesēs pretēji mantas īpašnieka interesēm var būt labu tikumu pārkāpums Civillikuma 1415. panta izpratnē. Savukārt lietās Nr. SKC-82/2018 un SKC-46/2020 nostiprināta prasība iespējamu fiktivitāti un prettiesisko nolūku secināt no savstarpēji saistītu netiešo pierādījumu kopuma; faktu selektīva vērtēšana nedod objektīvai realitātei atbilstošu priekšstatu.8
Šo atziņu salīdzinājums ar SKC-22/2026 ir neērts. Aizgādnis arī ir svešas mantas pārvaldnieks. Viņš rīkojas nevis savas privātautonomijas telpā, bet mantojuma masas un topošo mantinieku interesēs. Ja paškontrahēšanās lietā (arī šajā lietā ir vērojama paškontrahēsānās, jo mantojuma aizgādnis arī bija mantinieks, kas 2019. gada 1. martā palika par prasītāju kopīpašnieku) Senāts prasa vērtēt ekonomiski un juridiski saistīto darbību ķēdi, patiesos motīvus un pārvaldāmās mantas īpašniekam nodarīto kaitējumu, tad nav saprotams, kādēļ mantojuma lietā tieši pretēji drīkst izolēt nomas cenu, termiņu, noslēgšanas brīdi un bāriņtiesas obligātās kontroles apiešanu.
Spriedums lietā SKC-22/2026 neatbild uz jautājumu vai aizgādnis kopā ar otru līdzēju izmantoja savas vēl atlikušās pilnvaras, lai uz mantinieku rēķina radītu ilgstošu labumu nomniekam vai sev pietuvinātām interesēm. Tāpat spriedums ir pretrunīgs arī tēzē, ka mantojuma aizgādnim neesot pienākums gūt peļņu – tas izriet no krietna un rūpīga saimnieka tēzes un vispārējiem pārstāvju pienākumiem mantu saglabāt un vairot, ja tas ir iespējams.
Civillikuma 1415. pants aptver ne tikai formāli aizliegta darījuma priekšmetu, bet arī likuma apiešanu un labiem tikumiem pretēju mērķi. Tieši tādēļ SKC-52/2021 atteicās apstāties pie tēzes, ka „aizdevums pats par sevi nav aizliegts”. Savukārt lietā SKC-22/2026 spriedums apstājās pie funkcionāli identiskas tēzes, ka „iznomāšana pati par sevi nav aizliegta”.
Senāta praksē patiešām ir arī ierobežojošā līnija. Lietās Nr. SKC-211/2017 un SKC-189/2020 uzsvērts, ka iejaukšanās privātautonomijā prasa objektīvi konstatējamu darījuma nesavienojamību ar likumu vai sabiedrības priekšstatiem par godprātību un taisnīgumu. Savukārt lietās Nr. SKC-207/2018 un SKC-150/2018 norādīts, ka ne katrs netipisks vai likumā tieši nenosaukts darījums ir prettiesisks. Taču šīs atziņas neatceļ SKC-52/2021 prasību vērtēt patieso mērķi un apstākļu kopumu, kad darījumu slēdz svešas mantas pārvaldnieks iespējama interešu konflikta situācijā. Tiesai bija jāizskaidro, kā savietojamas abas judikatūras līnijas. Tā vietā izvēlēta tikai viena izdevīgākā visnotaļ absurdā un pirmšķietami viltotā līguma saglabāšanai.
Imperatīva norma bez tiesiskām sekām
Civillikuma 291. pants 2019. gadā noteica, ka nekustamā īpašuma nomas līguma projekts iesniedzams bāriņtiesai apstiprināšanai. Senāts pats atzina, ka ar Civillikuma 662. panta starpniecību šī prasība mantojuma aizgādnim bija piemērojama un apelācijas tiesa to bija secinājusi pareizi. Taču nākamajā solī kontroles neesamība tika reducēta līdz „darījuma noslēgšanas procedūrai”, kas neietilpst Civillikuma 1415. panta tvērumā.3
Tad jāvaicā: kam šī imperatīvā norma vispār bija domāta? Ne jau papīra pārbīdīšanai no viena galda uz otru. Tās mērķis bija pirms darījuma pārbaudīt, vai persona, kurai uzticēta svešas mantas pārvaldība, nerīkojas pret aizsargājamās mantas interesēm. Tieši cena, termiņš, iznomāšanas nepieciešamība un iespējamais interešu konflikts ir tas, ko bāriņtiesas kontrolei vajadzēja aptvert.
Senāta konstrukcija rada juridiski nepieņemamu rezultātu. Ja aizgādnis lūdz bāriņtiesas apstiprinājumu ex ante, acīmredzami nesaimniecisks līgums var tikt apturēts pirms kaitējuma. Ja aizgādnis šo kontroli vienkārši apiet, līgums tomēr saista mantiniekus, piemēram, 10 gadus, un viņiem atliek vien gadiem ilgi tiesāties par zaudējumiem ar mantojuma aizgādni, no kuras piedziņa var būt neiespējama. Imperatīvā norma tā pārvēršas par ieteikumu, bet aizsargājamā persona – par sava aizgādņa kreditoru.
Atsauce uz 2001. gada spriedumu lietā Nr. SKC-324/2001 šo problēmu neatrisina. Pat ja procedūras pārkāpums viens pats ne vienmēr padara darījuma priekšmetu neatļautu, šajā lietā tas bija tikai viena pazīme kopumā, kas varēja liecināt par likuma apiešanu. Civillikuma 1415. pants aizliedz ne tikai darījumu ar tieši aizliegtu priekšmetu, bet arī darījumu, kas vērsts uz likuma apiešanu. Pretējā gadījumā likuma apiešanas kategorija no normas tiek klusi izsvītrota.
3 dienas nevar pārtapt par 10 gadiem
Īpaši problemātiska ir Senāta attieksme pret termiņu. Civillikuma 293. pants pieļāva aizbildnim saistīt aizsargājamo personu ilgāk par aizbildnības laiku tikai „sevišķas vajadzības” gadījumā. Apgabaltiesa bija konstatējusi 10 gadu termiņu, pazeminātu maksu un kontroles neesamību. Senāts tomēr pārmeta apgabaltiesai, ka neesot atsevišķi pamatots sevišķas vajadzības trūkums, tā Senātam atkāpjoties no negativae non prombatum principa.
Šeit pierādīšanas loģika ir apgriezta kājām gaisā. Izņēmumu – sevišķu vajadzību – nevar prezumēt tikai tāpēc, ka līgumā ierakstīti 10 gadi. Tam, kurš atsaucas uz izņēmumu un svešas mantas interesēs it kā uzņemas ārkārtēju ilgtermiņa saistību, ir jāspēj šo vajadzību konkretizēt un pierādīt. Kāda sevišķa vajadzība prasīja vien trīs dienas pirms mantinieku tiesību nostiprināšanās atdot Rīgas centra komerctelpas uz 10 gadiem par cenu, kas jau tobrīd bija zemāka pat par iepriekš saņemto? Senāta spriedums atbildi uz to nesniedz.
Turklāt aizgādņa tiesības nebeidzās ar bāriņtiesas 2019. gada jūlija lēmumu par atsvabināšanu no pienākumu pildīšanas. Atbilstoši toreiz spēkā esošajam Civillikuma 666. pantam aizgādnība un aizgādņa tiesība rīkoties mantojuma masas vārdā izbeidzās uz likuma pamata, kad mantiniekiem izsniegtas mantojuma apliecības – šajā gadījumā tas bija 2019. gada 1. marta. Vēlākais bāriņtiesas lēmums noslēdza norēķina un pienākumu nodošanas procesu; tas nepagarināja pārstāvības varu vēl četrus mēnešus.4
Šī lieta neatrodas vakuumā. Saistītajā strīdā par citu telpu šajā ēkā Rīgas pilsētas tiesa ar spēkā stājušos 2024. gada 20. jūnija spriedumu citu nomas līgumu atzina par spēkā neesošu. Tika konstatēts, ka dokuments faktiski parakstīts pēc tam, kad mantojuma aizgādnim Jurim Dreļevskim tiesības rīkoties mantojuma masas vārdā jau bija izbeigušās, lai gan līgums bija datēts ar agrāku datumu – abi atbildētāji šo faktu tiesā atzina. Arī tad līgums uzrādīts kā noslēgts īsi pirms mantinieku apliecību izsniegšanas.5
Tas pats par sevi vēl nepierāda viltojumu SKC-22/2026 lietā – un atbildība par konkrētu noziedzīgu nodarījumu nosakāma kriminālprocesā, kas jau sākts2. Taču tas padara līguma iespējamā viltojuma versiju nevis par iedomātu versiju, bet par nopietni pārbaudāmu faktu. Ja vienā un tajā pašā mantojuma pārvaldīšanā citā lietā jau konstatēta identiska līguma radīšanas metode, tiesa nedrīkst šo kontekstu retoriski neitralizēt, it īpaši vienlaikus pati pārvērtējot cenu, termiņu un līguma noslēgšanas apstākļus.
Senāts blakus lēmumu noraidīja, jo apstākļi par viltojumu apelācijas tiesā neesot noskaidroti. Formāli tiesai ir rīcības brīvība blakus lēmuma jautājumā. Tomēr rīcības brīvība nav pienākums neredzēt. Un tiesiskā paļāvība un diskriminācijas aizliegums tiesai liek rīkoties līdzīgi pie līdzīgiem apstākļiem. Tiesai nebija jāatzīst kāds par vainīgu; tai bija tikai jāpārsūta kompetentai iestādei informācija par iespējamu likuma pārkāpumu. Īpaši dīvaini atteikums izskatās spriedumā, kas pats atceļ apgabaltiesas secinājumus un nosūta lietu jaunai izskatīšanai.
Kad Senātam ar aizdomām tomēr pietika
SKC-22/2026 atteikumu nevar vērtēt atrauti no paša Senāta prakses blakus lēmumu pieņemšanā. Civilprocesa likuma 232. pants neprasa, lai tiesa jau būtu pierādījusi noziedzīga nodarījuma sastāvu vai noskaidrojusi konkrētu personu vainu. Norma prasa tikai tādus lietas izskatīšanā konstatētus apstākļus, kas liecina par iespējamu likuma pārkāpumu. Vārds „iespējamu” šeit nav nejaušība: blakus lēmums ierosina kompetentas institūcijas pārbaudi, nevis aizstāj kriminālprocesu vai disciplinārlietu.
To spilgti apliecina Senāta blakus lēmums lietā Nr. C04169414, SKC-259/2019. Kopīpašuma izbeigšanas strīdā Senāts informēja prokuratūru par lietā iesaistīto personu rīcības iespējamu neatbilstību likumam, Latvijas Zvērinātu advokātu padomi – par advokātu un advokātu palīgu iespējamu profesionālās ētikas pārkāpumu, bet Saeimu, Valsts prezidentu un Ministru kabinetu – par tiesiskā regulējuma nepilnībām. Krimināltiesisks pārkāpums nebija nedz prasības priekšmets, nedz ar spriedumu pierādīts. Senātam toreiz pietika ar civillietas materiālos saskatītām pazīmēm par iespējamu kopīpašuma izbeigšanas institūta negodprātīgu izmantošanu.10
Tātad lietā SKC-259/2019 Senāts nodalīja divus jautājumus. Pirmais ir civillietas izspriešana. Otrais – informācijas nodošana institūcijai, kurai ir pilnvaras pārbaudīt iespējamu pārkāpumu. Šim otrajam jautājumam nav nepieciešams kasācijas tiesā no jauna novērtēt visus pierādījumus vai pašai konstatēt vainu. Tieši tādēļ informācija tiek nodota prokuratūrai.
Līdzīga pieeja izmantota lietā Nr. SKC-43/2019. Tajā maksātnespējas administrators viena maksātnespējīga uzņēmuma prasījuma tiesības par zemes nomas maksu cedēja citam maksātnespējīgam uzņēmumam. Senāts ar blakus lēmumu vērsās Maksātnespējas kontroles dienestā un Ģenerālprokuratūrā, rosinot pārbaudīt abu maksātnespējas procesu norises likumību un administratoru rīcību. Arī šajā gadījumā Senāts pats nebija pierādījis noziedzīgu nodarījumu vai administratoru vainu. Blakus lēmuma pamats bija nepieciešamība pārbaudīt darījuma un abu procesu apstākļus.11
“Izskatot atbildētājas kasācijas sūdzību, Senātam radās pamatotas šaubas par maksātnespējas procesu likumīgu norisi un administratoru rīcības patiesajiem motīviem, nododot maksātnespējīgās SIA „OFI” prasījuma tiesības par zemes piespiedu nomas maksas parāda piedziņu citai maksātnespējīgai sabiedrībai.”
Lietas Nr. SKC-43/20-9 piemērs ir īpaši nozīmīgs, jo tur blakus lēmums nebija atkarīgs no tā, vai kasācijas instance pati varētu pilnīgi rekonstruēt cesijas saimniecisko mērķi. Senāts nepasludināja: „Mēs pierādījumus nepārvērtējam, tādēļ neko nepaziņosim”. Tas rīkojās pretēji – tieši pierādījumu pārbaudes nepieciešamības dēļ vērsās pie kompetentajām institūcijām. Un te kontrasts kļūst grūti izskaidrojams. Ja prasījuma cesija starp divām maksātnespējīgām sabiedrībām Senātam radīja „pamatotas šaubas” par administratoru patiesajiem motīviem, kā šādas šaubas varēja nerasties lietā SKC-22/2026 par iespējamu līguma viltojumu un iespējamu mantinieku un kopīpašnieku apkrāpšanu?
Senāta priekšā bija līgums, kas it kā noslēgts tikai trīs dienas pirms aizgādnības izbeigšanās uz likuma pamata, uz 10 gadiem, par vairāk nekā divreiz pazeminātu maksu un bez obligātās bāriņtiesas kontroles. Turklāt citā lietā jau bija konstatēta faktiski identiska līguma atpakaļdatēšana. Šie apstākļi paši vēl nepierāda nedz viltojumu, nedz krāpšanu, taču tie nepārprotami prasīja kompetentas iestādes pārbaudi. Tieši tāda ir blakus lēmuma jēga. Uz šā fona SKC-22/2026 pamatojums apgriež otrādi Civilprocesa likuma 232. pantu. Senāts atteica blakus lēmumu tāpēc, ka iespējamā viltojuma apstākļi neesot noskaidroti un kasācijas instance nedrīkstot pierādījumus vērtēt no jauna. Bet nenoskaidrotība ir iemesls kompetentas pārbaudes sākšanai, nevis iemesls klusēšanai. Ja visi apstākļi jau būtu galīgi noskaidroti, prokuratūrai vairs nebūtu, ko pārbaudīt.
Turklāt SKC-22/2026 aizdomu faktiskā bāze bija konkrētāka nekā minētajos precedentos: līgums it kā noslēgts tikai trīs dienas pirms aizgādnības izbeigšanās uz likuma pamata, uz 10 gadiem, par vairāk nekā divreiz pazeminātu maksu un bez obligātā bāriņtiesas apstiprinājuma; citā lietā jau bija stājies spēkā spriedums, kurā konstatēta faktiski identiska līguma atpakaļdatēšana. Tas vēl nenozīmē, ka viltojums SKC-22/2026 lietā ir pierādīts. Tas nozīmē tieši to, ko prasa 232. pants – pastāv pietiekami konkrēti apstākļi, kas liecina par iespējamu likuma pārkāpumu.
Tāpēc atsaukšanās uz tiesas rīcības brīvību problēmu neatrisina. Rīcības brīvība nedrīkst pārvērsties par neizskaidrojami atšķirīgu standartu vienas procesuālās normas piemērošanā. SKC-259/2019 un SKC-43/20-9 pietika ar pārbaudāmām aizdomām. SKC-22/2026 Senāts faktiski pieprasīja iepriekš pierādītu viltojumu. Šāda atšķirība prasa juridisku pamatojumu, taču spriedumā tāda nav.
Divas lietas un divi standarti jaunākajai likuma redakcijai
No 2025. gada 1. janvāra Civillikuma 666. pants ir formulēts vēl skaidrāk: tiklīdz mantinieki mantojumu pieņēmuši, aizgādnība un aizgādņa tiesība rīkoties mantojuma masas vārdā izbeidzas. Tikai pēc tam bijušais aizgādnis nodod mantu, iesniedz galīgo norēķinu, un bāriņtiesa viņu atsvabina no pienākumu pildīšanas.6 Grozījuma praktiskā jēga bija nepieļaut, ka aizgādņa pārstāvības vara mākslīgi turpinās tikai tāpēc, ka mantinieks vēl nav saņēmis apliecību vai nostiprinājis īpašumu zemesgrāmatā – arī tad, ja kavēšanās iemesls ir nespēja uzreiz samaksāt notāra atlīdzību vai valsts nodevu. Mantinieka mantiskās iespējas nedrīkst pagarināt svešas personas tiesības rīkoties viņa mantojuma vārdā.
Uz šā fona SKC-22/2026 atklāj vēl kādu dubultmorāli. Likumdevējs aizgādņa varu sasaista ar mantojuma aizsardzības nepieciešamību un cenšas tās beigas padarīt automātiskas. Savukārt Senāts darījumu, kas pat pēc tā uzrādītā datuma noslēgts pašās šīs varas beigās (ja vispār), ļauj izmantot mantinieku saistīšanai vēl 10 gadus. Aizgādņa vara beidzas, bet tās pēdējās dienās radītais ekonomiskais slogs turpinās gandrīz bezgalīgi. Turklāt obligātās bāriņtiesas ex ante kontroles apiešana līgumu neskarot.
Tāpēc salīdzinājums ar SKC-154/2026 atklāj vēl vienu metodoloģisku dubultstandartu. Šajā spriedumā Senāts atsaucās uz Civillikuma 662.¹ panta trešo teikumu, kas stājās spēkā tikai 2025. gada 1. janvārī un noteic, ka aizgādnim jāņem vērā mantojuma atstājēja griba, ja tā zināma. Lai gan aizgādņa rīcība bija notikusi agrāk, Senāts paziņoja, ka jaunā norma tikai precizējot jau iepriekš pastāvējušu mantojuma tiesību principu, un izmantoja to agrākās rīcības pienākumu satura izskaidrošanai.9
Šādas vēlākas normas izmantošana nav pašsaprotama. Ja likuma grozījums rada jaunu pienākumu, tam nav atpakaļejoša spēka. Ja tas patiešām tikai precizē jau pastāvējušu principu, vēlākā redakcija var palīdzēt noskaidrot agrākās normas jēgu, taču tiesai tas konsekventi jāpamato un jāpiemēro abām pusēm, nevis tikai tad, kad jaunā norma palīdz atcelt mantiniekiem labvēlīgu spriedumu.
Tieši tas nav izdarīts SKC-22/2026. Ar tiem pašiem 2025. gada grozījumiem Civillikuma 666. pants skaidri nodalīja divus juridiskus notikumus. Pirmkārt, aizgādnības un tiesības rīkoties mantojuma masas vārdā automātisku izbeigšanos, kad mantinieki mantojumu pieņēmuši (tātad – pat pirms mantojuma apliecības saņemšanas). Otrkārt, bijušā aizgādņa vēlāko mantas nodošanu, galīgo norēķinu un bāriņtiesas lēmumu par atsvabināšanu no pienākumu pildīšanas. Ja jaunais 662.¹ pants SKC-154/2026 drīkstēja kalpot par agrāk pastāvējuša principa „precizējumu”, tad vēl skaidrāk jaunais 666. pants bija izmantojams, lai nepieļautu aizgādņa pārstāvības tiesību sajaukšanu ar vēlāko tehnisko norēķina un atsvabināšanas posmu – mantojuma aizgādnim vajadzēja atturēties no jaunu līgumu slēgšanas pēc tam, kad mantojums jau bija pieņemts, kas bija jau noticis vairākus gadus pirms 2029. gada 1. marta. Tāpēc tieši Civillikuma 666. pants 2025. gada 1. janvāra redakcijā ir skaidrojoša un precizējoša tiesību norma.
Turklāt lietā piemērojamā agrākā 666. panta redakcija jau pati noteica aizgādnības izbeigšanos uz likuma pamata līdz ar mantojuma apliecības izsniegšanu. Tātad jaunā redakcija šajā jautājumā nevis radīja ideju par automātisku izbeigšanos, bet vēl precīzāk pārcēla tās brīdi uz mantojuma pieņemšanu un skaidri nosauca atsvabināšanu par vēlāku darbību. SKC-22/2026 Senātam nebija jaunā norma jāpiemēro retroaktīvi. Pietiktu to izmantot tādā pašā interpretatīvā veidā, kādā SKC-154/2026 tika izmantots jaunais 662.¹ pants.
Tāpēc rezultāts ir grūti attaisnojams – lietā SKC-154/2026 jaunāka norma tiek pasludināta par agrākā pienākuma precizējumu, kad tā paplašina aizgādņa atbildības vērtējumu. Taču lietā SKC-22/2026 cita tā paša likuma grozījumu precizējošā norma tiek ignorēta, kad tā skaidri parāda, ka bāriņtiesas vēlākais ex post lēmums nevar pagarināt aizgādņa tiesības rīkoties un saistīt mantiniekus. Tā nav konsekventa intertemporālo tiesību metode. Tā ir rezultātam pielāgota normu izvēle.
Tā nav ne tiesiskā drošība, ne privātautonomijas aizsardzība. Privātautonomija pieder arī mantiniekiem, kuri šo līgumu neslēdza. Tiesiskā drošība nevar nozīmēt tikai nomnieka paļāvības aizsardzību, ignorējot īpašnieku tiesības un likumā noteikto svešas mantas pārvaldītāja pilnvaru robežas.
Pacta sunt servanda – kam?
Spriedumā redzama vēl viena asimetrija. Jautājumā par tiesāšanās izdevumiem Senāts uzdeva apelācijas tiesai no jauna vērtēt, vai nomnieki telpas atbrīvoja labprātīgi vai tādēļ, ka tajās neesot bijusi apkure. Taču telpu atbrīvošana pati par sevi nepierāda nomas līguma izbeigšanos un neatceļ pienākumu izpildīt saistības likumā vai līgumā paredzētajā kārtībā. Apkures trūkums var radīt konkrētus nomnieka aizsardzības līdzekļus, taču tas nav universāls pašpalīdzības talismans: „nebija apkures, tāpēc aizgāju, tātad prasību neizpildīju”.
Ja pacta sunt servanda tiek piesaukts, lai 10 gadu līgums saistītu mantiniekus, tas jāpiemēro konsekventi arī nomniekam. Līgumu saistošais spēks nevar būt vienvirziena iela: stingrs pret īpašnieku, elastīgs pret nomnieku.
Ko šis spriedums pasaka
SKC-22/2026 rada bīstamu ceļa karti negodprātīgam svešas mantas pārvaldītājam. Noslēdz līgumu savas varas beigās vai ar atpakaļejošu datējumu, uzzinot, ka vara ir beigusies. Izvēlies ilgu termiņu. Nosaki mantai neizdevīgu cenu. Neprasi obligāto apstiprinājumu. Pēc tam katru pazīmi aizstāvi atsevišķi: cena pati par sevi neko nepierāda; termiņš ir tikai blakus noteikums; bāriņtiesas apstiprinājuma neesamība ir tikai procedūra; nodoms nav būtisks. Bijušie mantinieki un kopīpašnieki lai prasa zaudējumus no aizgādņa, bet nomnieks turpina baudīt darījumu. Tieši tāpēc šis nav šaurs strīds par vienu nomas līgumu. Tas ir jautājums par to, vai imperatīvas aizsardzības normas tiesā saglabā jēgu, vai arī to pārkāpumu iespējams sadalīt tik sīkos fragmentos, līdz no aizsardzības nekas nepaliek.
Autora ieskatā Senāts bija tiesīgs pārbaudīt Civillikuma 1415. panta interpretāciju, bet nebija tiesīgs apelācijas tiesas faktu kopvērtējumu aizvietot ar savu, selektīvi izolējot tā sastāvdaļas. Ja spriedumam trūka motivācijas, lietu varēja nodot jaunai izskatīšanai ar norādi pilnīgāk pamatot kopuma juridisko nozīmi. Taču nebija pieļaujams jau kasācijas spriedumā faktiski ieprogrammēt secinājumu, ka imperatīvās kontroles apiešana, 10 gadu termiņš un divkārt pazemināta maksa ir tikai atsevišķi, gandrīz nevainīgi trūkumi.
Tiesībām nav jāsargā dokumenta datums vairāk nekā faktiskā tiesiskā kārtība. Un kasācijai nav jākļūst par apelāciju tikai tādēļ, ka apelācijas tiesas izdarītais secinājums kādam nepatīk. SKC-22/2026 šajā daļā nedrīkst nekritiski kļūt par judikatūru. Pret šādu kasācijas robežu izpludināšanu ir jāprotestē.
Vienlaikus šis ir nu jau vismaz piektais tiesu nolēmums par šo īpašumu, kas ir neizprotami anomāls un tiesiskuma telpu neizskaidrojami izliecošs. Vai tas ir kaut kā saistīts ar to, ka mantojuma atstājēja bija tiesu sistēmai piederoša persona un mantojuma aizgādnis viņas vīrs? Jeb vienkārši neveiksmīgu sagadīšanos, pārpratumu un tiesu kļūdu ķēde….
Avoti un piezīmes
1. Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2026. gada 17. septembra spriedums lietā Nr. C30751421, SKC-22/2026, ECLI:LV:AT:2026:0917.C30751421.24.S, īpaši 1.–3. un 9. punkts. Avots
2. Turpat, 12. punkts; sk. arī Civilprocesa likuma 450.–452. pantu. Avots
3. SKC-22/2026, 9.1.–9.3. punkts; Civillikuma 291. un 662. pants redakcijā, kas bija spēkā līdz 2024. gada 31. decembrim. Avots
4. Civillikuma 666. pants lietā piemērojamajā redakcijā. Par šīs normas nozīmi saistītajā lietā sk. arī autora rakstu par SKC-154/2026. Avots
5. Rīgas pilsētas tiesas 2024. gada 20. jūnija spēkā stājies spriedums saistītajā civillietā un Senāta 2026. gada 11. marta spriedums lietā Nr. SKC-154/2026. Avots
6. Grozījumi Civillikumā, pieņemti 2024. gada 21. martā, spēkā no 2025. gada 1. janvāra; jaunā 666. panta redakcija skaidri nošķir aizgādnības izbeigšanos no bijušā aizgādņa vēlākas atsvabināšanas no pienākumu pildīšanas. Avots
7. Senāta Civillietu departamenta 2021. gada 9. decembra spriedums lietā Nr. SKC-52/2021, īpaši 9.1.–9.5. punkts: paškontrahēšanās, pārstāvja rīcība savās interesēs, darījuma patiesā mērķa un apstākļu kopuma vērtēšana. Avots
8. SKC-52/2021 minētā judikatūras ķēde: SKC-2376/2014, SKC-178/2015, SKC-203/2018, SKC-82/2018 un SKC-46/2020. Avots
9. Senāta 2026. gada 11. marta spriedums lietā Nr. SKC-154/2026, 9.1. punkts: atsauce uz no 2025. gada spēkā esošo Civillikuma 662.¹ pantu kā iepriekš pastāvējuša principa precizējumu. Avots
10. Senāta 2019. gada 17. decembra spriedums un blakus lēmums lietā Nr. C04169414, SKC-259/2019; par blakus lēmuma adresātiem un saturu sk. arī J. Lapsas judikatūras analīzi. Avots
11. Augstākās tiesas informācija par Senāta blakus lēmumu lietā Nr. SKC-43/20-9, ar kuru Maksātnespējas kontroles dienests un Ģenerālprokuratūra aicināti pārbaudīt divu maksātnespējas procesu norises likumību un administratoru rīcību. Avots
12. Valsts policijā 2023. gadā, tostarp līgumu viltojumu sakarā pret Juri Dreļevski sākts kriminālprocess Nr. 10870057623
Piezīme par autora iesaistiAutors ir prasītāju pārstāvis un juridiskās palīdzības sniedzējs lietā Nr. SKC-22/2026, kā arī saistītajā lietā Nr. SKC-154/2026. Rakstā pausts autora profesionālais viedoklis; iespējamā dokumentu viltojuma krimināltiesisks vērtējums nav izlemts ar SKC-22/2026 spriedumu.