Par Likumprojekta “Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”” projektu (26-TA-983).
Biedrība “Zemes reformas komiteja” (turpmāk arī Biedrība) sniedz savu un savu biedru viedokli saistībā ar Tiesību akta projektu 26-TA-983 “Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību””.
Piedāvātajos grozījumos joprojām nav ņemtas Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un tiesas izdarītie secinājumi, kā arī tiek ignorētas ekspertu atziņas un Saeimas Juridiskās komisijas norādījumi un Juridiskā biroja atzinumi. Bez tam arī pamatojums kāpēc nav ņemti vērā Biedrības iepriekš izteiktie iebildumi neiztur kritiku.
Grozījumi joprojām nekādā veidā nerisina dalītā īpašuma problēmjautājumus un tiek piedāvāti risinājumi, kas jau iepriekš atzīti par Satversmei neatbilstošiem.
Satversmes tiesas likuma 32. panta otrā daļa noteic, ka Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām. Lai arī zemes nomas tiesiskās attiecības aizstātas ar likumiskās lietošanas tiesībām, uz tām ir attiecināmas Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas ne tikai lietās nr. 2022-02-01 un 2024-21-0103, bet arī lietās par tā saucamo zemes piespiedu nomu (lietas nr., 2008-34-01, 2008-36-01, 2010‑22‑01, 2017-17-01 u.c.).
Ar likumprojektu tiek piedāvāts noteikt minimālo likumiskās lietošanas maksas apmēru 4% no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības un ne mazāk par 50 euro gadā.
Likumprojekta anotācijā norādītais, ka zemes īpašnieks ir tiesīgs vērsties tiesā un, pierādot, kādēļ konkrētajā gadījumā atlīdzības funkciju pilda lielāka likumiskās lietošanas maksa nekā likumprojektā noteiktā, prasīt augstāku maksu, nekā noteikta likumā, ir nepamatots un nav adekvāts, jo sevišķi, ja zemes kadastrālā vērtība atspoguļo (un tai ir jāatspoguļo!) zemes gabala tirgus cenu.
Satversmes tiesa 2009. gada 15. aprīlī lietā nr. 2008-36-01 taisīja spriedumu, kurā atzina tiesību normās noteikto nomas maksas aprobežojumu pat 5 % apmērā no zemes kadastrālās vērtības gadā par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam. Secīgi vērsties tiesā, lai saņemtu atlīdzību, ko Satversmes tiesa jau ir norādījusi kā nepietiekamu, nav adekvāti un tas arī neveicina sociālo mieru.
Likumprojekta autors ar šo nav ņēmis vērā, Satversmes tiesa lietā Nr. 2024-21-0103 atziņas (skat., 19.1. secinājumu), ka .. “Ja nebūtu zemes likumiskās lietošanas maksas tiesiskā regulējuma, tad par maksu būtu jāvienojas pašiem šo attiecību dalībniekiem, bet strīda gadījumā jāvēršas tiesā. Šāda situācija radītu papildu sociālo spriedzi. Turklāt strīdu risināšana tiesā prasītu papildu resursus no valsts.”
Secīgi likumprojektā noradītais, ka zemes īpašnieki, kurus neapmierinās likumdevēja noteiktā atlīdzība var vērsties tiesā, ir pretrunā Satversmes tiesas atziņām un neveicina sociālo mieru, tieši otrādi! Vienlaikus šī sprieduma 22.1. secinājumā Satversmes tiesa atgādina, ka tā jau ir vairākkārt norādījusi ka atlīdzībai, ko saņem zemes īpašnieks zemes likumiskās lietošanas tiesisko attiecību ietvaros, ir jābūt pietuvinātai tirgus situācijai (sal.sk. Satversmes tiesas 2011.gada 27.janvāra sprieduma lietā Nr.2010-22-01 13.4.punktu un 2018.gada 12.aprīļa sprieduma lietā Nr.2017-17-01 21.2.punktu). Šīs atziņas likumprojektā joprojām nav ņemtas vērā.
Papildus norādāms, ka 1886. gada regulējums Baltijas Civillikumā, kas paredzēja, ka strīdus gadījumā nomas maksu nosaka tiesa, un kas ir “pārceļojis” uz autoritārā diktatora tā saucamo Civillikumu, bija balstīts tēzē, ka prāvnieki pierādīs apvidū pastāvošas cenas, vai arī tās no dzīvē gūtiem novērojumiem noteiks tiesa. Neapšaubāmi, tiesneši zināja piena, krējuma, sviesta, zelta un sudraba cenas. Tie ar ekspertu starpniecību varēja novērtēt zirgu, govju un gleznu cenas, kā arī māju cenu vai mājokļa īres maksu. Taču tiesnešu vairākuma nav ekonomisko zināšanu, pieredzēs un kompetences lai noteiktu ekonomiski pamatotas cenas zemes lietošanai!
Saskaņā ar likumprojektu (pēc pirmreizējiem iebildumiem) tiek noteikts, ka būves īpašniekam ir pienākums arī segt maksāšanas paziņojuma sagatavošanas un nosūtīšanas izmaksas 15 euro apmērā gadā. Likumprojekts joprojām vairs neparedz kavētu maksājumu atgūšanas izdevumu segšanas pienākumu (30 euro), kas nozīmē, ka arī dažu santīmu dēļ, ja tiks konstatēts maksājuma kavējums, zemes īpašniekam būs jāvēršas tiesā parāda piedziņai jeb jāpiedzen kavējuma likumiskie procenti ārpustiesas kārtībā, kas vēl vairāk noslogos tiesas vai administratīvās iestādes, tostarp, būves īpašnieku un viņa deklarētās adreses ikreizējai noskaidrošanai. Tas arī radīs nepamatotus tēriņus un zaudējumus būvju īpašniekiem.
Secināms, ka joprojām netiek ņemtas vērā Satversmes tiesas atziņas un tiek ignorētas objektīvās tiesāšanās izmaksas, tostarp – pierādījumu iegūšanas, juristu atalgošanas u.c.. Tā Likumprojektā joprojām objektīvi nav ņemtas vērā izmaksas, kas saistītas ar zemes lietošanas maksas iekasēšanu un citi zemes īpašnieka izdevumi, kā arī nav analizētas šobrīd spēkā esošā tiesiskā regulējuma nepilnības zemes lietošanas maksas piedziņas sakarā. Atstāt šo jautājumu izlemšanu tiesvedības kārtībā nav ne samērīgi, ne pamatoti, turklāt tas nepamatoti noslogos tiesu sistēmu. Šis jautājums likumprojekta izstrādes gaitā nav vērtēts.
Tāpat nav vērtēts fakts, ka piedāvātais tiesiskais regulējums neparedz nekādus atvieglojumus nedz informācijas iegūšanā par potenciālajiem maksātājiem (t. sk. to dzīvesvietām, ja tās vispār ir Latvijā), nedz arī regulējumu par prasībām tiesās pret tā saucamajā dzīvokļu īpašnieku kopībām un par to locekļu (dzīvokļu īpašnieku) individuālajām saistībām un atbildību par zemes lietošanas maksas aprēķināšanu un samaksu.
Likumprojektā aizvien nav ņemts vērā, ka kadastrālās vērtība no zemes īpašnieka neatkarīgu iemeslu dēļ viena kalendārā gada ietvaros mēdz mainīties vairākkārt, par ko var būt nepieciešams nosūtīt jaunu paziņojumu.
Likumiskās lietošanas maksai jābūt noteiktai no zemes tirgus cenas – bāzes vērtības, nevis mākslīgi ar standartplatībām un citām metodēm samazinātas kadastrālās vērtības.
Zemes īpašnieka izdevumu pozīcijas (nodokļi, iekasēšanas izdevumi, grāmatvedības, administratīvie izdevumi un saskaņā ar publiskajā telpā izskanējušām prognozēm par iekšpagalmu sakārtošanu un ar to saistīto izdevumu piedziņu no zemes īpašniekiem) nav iekļaujami.
Lietošanas maksai ir jābūt noteiktai ar likumu (līdzīgi kā likumiskie procenti) – nevis minimumam un nevis – maksimumam!
Likumprojekta anotācijā rakstītais, ka būves īpašniekam ir jāmaksā nevis par to zemes gabala daļu, kam noteikts attiecīgais lietošanas mērķis, bet par vidējo aritmētisko ir netaisnīgs un diskriminējošs. Tā, piemēram, ja zemes īpašniekam pieder liels zemes gabals, kas gandrīz viss ir dabas rezervātā ar nelielu kadastra vērtību, bet uz nelielas daļiņas no tā ir uzbūvēta ražotne, restorāns vai veikals, kur šī nelielā zemes gabala lietošanas mērķim atbilstošā kadastra vērtību bāze ir milzīga, tad vidējais aritmētiskai būs tuvs dabas pamatnei jeb zemi būves īpašnieks varēs lietot faktiski bez maksas.
Likumprojektā tiek plānots papildināt 42. pantu ar astoto daļu, kas paredz, ka pēc 2031. gada 31. decembra būves īpašnieks turpina maksāt zemes likumiskās lietošanas maksu tādā apmērā, kādu tas maksāja uz 2031. gada 31. decembri, līdz brīdim, kad puses ir vienojušās vai tiesā ir izskatīts strīds par zemes likumiskās lietošanas maksas apmēru.
Norādāms, ka šāds risinājums nav ne samērīgs, ne taisnīgs, turklāt pēc būtības pušu nevienošanās gadījumā noteic likumiskās lietošanas maksas apmēru minimālajā 4% apmērā no kadastrālās vērtības gadā pat līdz tiesas sprieduma spēkā stāšanās brīdim. Kā zināms, tiesvedības šādās lietās mēdz risināties vairākus gadus. Līdz ar to šāds Likumprojektā piedāvātais risinājums mākslīgi pagarina likumā noteikto likumiskās lietošanas maksas apmēru vēl pēc 2031. gada 31. decembra uz nezināmu laiku. Un otrādi – tas liek prasības celt jau tūlīt!
Ja reiz likumdevējs noteic termiņu, līdz kuram ir spēkā likumā noteiktā likumiskās lietošanas maksa, tad ir jāparedz, ka būves īpašniekam ir pienākums maksāt vismaz šādu maksu līdz stājas spēkā tiesas spriedums, savukārt pēc tiesas sprieduma spēkā stāšanās ir maksājama arī starpība starp tiesas noteikto un šiem minimālajiem 4% par laiku no 2032. gada 1. janvāra (vai datuma, kad ir celta prasība).
Atkārtoti norādām, ka likumprojekta projekts nerisina likuma radītās problēmas, piemēram, savrupmāju īpašnieku tiesības uz augļiem savā piemājas dārzā, daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašnieku tiesības uz ceļiem un elektrības mikroģenerāciju, tostarp, ar siltumsūkņiem un saules baterijām, industriālo rūpniecības objektu tiesības uz zemes dzīlēm, tostarp, ūdeni dziļurbumos un t.s. “spicēs”, kā arī uz stādījumiem siltumnīcās un dārzos. Būvju īpašnieki, kas maksā “minimālo atlīdzību”, faktiski ir pilnīgi beztiesīgi, nevilšus kļūstot par likumpārkāpējiem vai pat noziedzniekiem.
Likumprojekts neveicina sociālo mieru. Tieši otrādi – tas, jo sevišķi Kopsakarā ar likumprojekta 42. panta astoto daļu, radīs tiesvedību gūzmu un savstarpējos konfliktus jau drīzumā, gan lūdzot tiesu noteikt taisnīgu atlīdzību, gan arī abu iesaistīto pušu tiesības un pienākumus, tostarp uz zemes dzīlēm, gaisa telpu, civiliem un dabiskiem augļiem, blakus lietu kā zāle, koki, krūmi, ceļi piederību, kā arī satiksmes kārtības noteikšanu zemes gabalos dalītajos īpašumos.
Tas vien, ka Satversmes tiesa norādīja, ka neiejauksies likumdevēja ekskluzīvajā kompetencē noteikt tiesisko attiecību veidu – attiecīgi noma vai reālservitūts – (skat., 2008-34-01, 2022-02-01), nenozīmē, ka Saeimai tas nebūtu jāpārskata pēc savas iniciatīvas – sociālā miera nodrošināšanai. Jo vairāk, Saeima jau ir atkāpusies no sākotnējā plāna visos gadījumos noteikt vienotu zemes lietošanas kārtību dalītajos īpašumos, paslepus norādot, ka brīvostā tiks saglabāts personālservitūts ar lietošanas maksu 5% gadā. Atgādināms, ka par to nekādu strīdu nav bijis jau desmitiem gadu. Un Brīvostas tāpēc zemes dzīles, gaisa telpu un zemes civilos un dabiskos augļus izmanto likumīgi, nevis tos nelikumīgi piesavinās (kā piem., PSIA “Rīgas Ūdens” vai “Jēkabpils cietums”)
Biedrība uztur iepriekš izteiktos iebildumus pret likumprojektu, lūdzot rūpīgi, ne vien formāli, izvērtēt katru iebildumu un tā noraidīšanas gadījuma sniegt argumentētu un pamatotu skaidrojumu.