Par Likumprojekta “Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”” projektu (26-TA-983).
Biedrība “Zemes reformas komiteja” (turpmāk arī Biedrība) apvieno lielu daļu no zemes īpašniekiem dalītajos īpašumos, kuras biedru skaitā ir vairums personu, kas vairākkārt vērsušās Satversmes tiesā dalītos īpašumus reglamentējušo normatīvo aktu sakarā. Biedrības mērķis ir, tostarp zemes reformas rezultātā izveidoto dalīto zemes un ēkas nekustamo īpašumu tiesiskā regulējuma sakārtošana, tiesiskuma veicināšana, cilvēktiesību ievērošana, īpaši ar pastāvīgiem ēku īpašumiem apgrūtināto zemes īpašumu īpašnieku tiesību aizsardzība, apvieno zemes īpašniekus, uz kuru zemes īpašumiem atrodas citām personām piederošas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas.
Biedrība šai sakarā sniedz savu un savu biedru viedokli saistībā ar Tiesību akta projektu 26-TA-983 “Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību””.
Satversmes tiesa ar 2025. gada 10. decembra spriedumu lietā nr. 2024-21-0103, tostarp atzina likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 38. panta otrās daļas otro teikumu un 42. panta septīto daļu par neatbilstošu Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam un spēkā neesošu no 2027. gada 1. janvāra.
Iepazīstoties ar likumprojektu, kura izstrādē ne zemes īpašnieki, ne arī būvju īpašnieki un to nevalstiskās organizācijas nebija pieaicinātas, diemžēl ir jāatzīst, ka, likumprojektā joprojām tiek ignorētas ekspertu atziņas un Saeimas Juridiskās komisijas norādījumi un Juridiskā biroja atzinumi, kā arī vairāki Satversmes tiesas spriedumi. Satversmes tiesas likuma 32. panta otrā daļa noteic, ka Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām. Lai arī zemes nomas tiesiskās attiecības aizstātas ar likumiskās lietošanas tiesībām, uz tām ir attiecināmas Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas ne tikai lietās nr. 2022-02-01 un 2024-21-0103, bet arī lietās par tā saucamo zemes piespiedu nomu (lietas nr., 2008-34-01, 2008-36-01, 2010‑22‑01, 2017-17-01 u.c.).
Piedāvātajos grozījumos nav ņemtas vērā iepriekš šajos un citos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un tiesas izdarītie secinājumi, kas nav pieļaujams un nekādā veidā nerisina dalītā īpašuma problēmjautājumus, ikreiz piedāvājot risinājumus, kas jau iepriekš atzīti par Satversmei neatbilstošiem.
Atgādināms, Satversmes tiesa 2009. gada 15. aprīlī lietā nr. 2008-36-01 taisīja spriedumu, kurā atzina tiesību normās noteikto nomas maksas aprobežojumu pat 5 % apmērā no zemes kadastrālās vērtības gadā par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam. Ar 2018. gada 12. aprīļa spriedumu lietā nr. 2017-17-01 Satversmes tiesa, secinot, ka normas, kas paredzēja zemes nomas maksas būtisku samazinājumu, tostarp, līdz 4% gadā no zemes kadastrālās vērtības, nav uzskatāmas par pieņemtām pienācīgā kārtībā, atzina tās par neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un spēkā neesošām no 2019. gada 1. maija. Savukārt ar 2023. gada 2. maija spriedumu lietā nr. 2022-02-01 Satversmes tiesa atzina, ka likuma 38. panta otrajā daļā noteikto zemes lietošanas maksu 4% apmērā no zemes kadastrālās vērtības gadā nevar uzskatīt par tādu, kas pildītu atlīdzības funkciju.
Ar likumprojektu tiek piedāvāts noteikt minimālais likumiskās lietošanas maksas apmēru – atkal 4% no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības gadā. Likumprojekta anotācijā norādīts, ka zemes īpašnieks ir tiesīgs vērsties tiesā un prasīt, lai augstāku maksu, nekā noteikta likumā, nosaka tiesa. Attiecīgi zemes īpašniekam tiesā būs jāpierāda (?), kādēļ konkrētajā gadījumā atlīdzības funkciju pilda lielāka likumiskās lietošanas maksa nekā likumprojektā noteiktā. Šāds piedāvājums ir nepamatots un nav adekvāts, jo sevišķi, ja zemes kadastrālā vērtība atspoguļo (un tai ir jāatspoguļo!) zemes gabala tirgus cenu.
Satversmes tiesa lietā Nr. 2024-21-0103 atzina (skat., 19.1. secinājumu), ka .. “Ja nebūtu zemes likumiskās lietošanas maksas tiesiskā regulējuma, tad par maksu būtu jāvienojas pašiem šo attiecību dalībniekiem, bet strīda gadījumā jāvēršas tiesā. Šāda situācija radītu papildu sociālo spriedzi. Turklāt strīdu risināšana tiesā prasītu papildu resursus no valsts.” Secīgi likumprojektā noradītais, ka zemes īpašnieki, kurus neapmierinās likumdevēja noteiktā atlīdzība var vērsties tiesā, ir pretrunā Satversmes tiesas atziņām un neveicina sociālo mieru, tieši otrādi! Vienlaikus šī sprieduma 22.1. secinājumā Satversmes tiesa atgādina, ka tā jau ir vairākkārt norādījusi ka atlīdzībai, ko saņem zemes īpašnieks zemes likumiskās lietošanas tiesisko attiecību ietvaros, ir jābūt pietuvinātai tirgus situācijai (sal.sk. Satversmes tiesas 2011.gada 27.janvāra sprieduma lietā Nr.2010-22-01 13.4.punktu un 2018.gada 12.aprīļa sprieduma lietā Nr.2017-17-01 21.2.punktu). Šīs atziņas likumprojektā atkal nav ņemtas vērā.
Papildus norādāms, ka tiesas un tiesneši vairākumā formāli nav zinoši un kompetenti ekonomikas jautājumos un Civillikuma normas par to, ka pirkuma vai nomas maksu nosaka tiesa, balstīts stabilu lokālo cenu analīzē, nevis ekonomikas jautājumos un cenu teorijas piemērošanā jeb cenu regulācijā.
Ar likumprojektu daudziem zemes īpašniekiem, piemēram, garāžu apbūves gadījumos, jo vairāk – nelielās pilsētās, situācija tiek pat pasliktināta, jo saskaņā ar likumprojektu vairs nav noteikts nedz maksāšanas paziņojuma nosūtīšanas izmaksu kompensēšanas pienākums 15 euro apmērā, nedz kavētu maksājumu atgūšanas izdevumu segšanas pienākums (30 euro), tāpat arī vairs nav noteikts minimālais maksas apmērs – 50 euro (uz ko iepriekš uzstāja tieši valsts kapitālsabiedrības, kam citādi rodas pat būtiski zaudējumi!). Saskaņā ar anotāciju, pie likumprojektā noteiktā minimālā likumiskās lietošanas maksas apmēra šīs papildu garantijas zemes īpašniekiem vairs “neesot aktuālas”, jo, pirmkārt, likumprojektā noteiktais maksas apmērs kā minimālais apmērs pēc būtības esot audzis (?), otrkārt, zemes īpašnieks varot tiesā panākt augstākas maksas noteikšanu, kas nav taisnība.
Norādāms, ka šie argumenti ir vairāk kā diskutabli un ir nepārdomāti un tendenciozi, jo netiek ņemtas vērā Satversmes tiesas atziņas un šādi tiek ignorētas objektīvās tiesāšanās izmaksas, tostarp – pierādījumu iegūšanas, juristu atalgošanas, kas nozīmē, ka visai apšaubāms ir apgalvojums, ka likumprojektā noteiktais maksas apmērs kā minimālais apmērs pēc būtības esot audzis.
Ienākumam saskaņā ar ekonomikas likumiem un Satversmes tiesas atziņām jābūt vismaz 6% gadā no zemes tirgus cenas – bāzes (nevis mākslīgi ar standartplatībām un citām metodēm samazinātas kadastrālās) vērtības, proti, izdevumu pozīcijas (nodokļi, iekasēšanas izdevumi, grāmatvedības, administratīvie izdevumi un saskaņā ar publiskajā telpā izskanējušām prognozēm par iekšpagalmu sakārtošanu un ar to saistīto izdevumu piedziņu no zemes īpašniekiem) nav iekļaujami.
Likumprojekta anotācijā norādīts, ka lai būves īpašnieks varētu pārliecināties par zemes nekustamā īpašuma nodokļa apmēru, zemes īpašniekam, tostarp ASV, Izraēlas vai Austrālijas pilsoņiem, kas bija lietas dalībnieki Satversmes tiesā lietā Nr. 2024-21-0103, ir elektroniski vai citādā veidā jānosūta būves īpašniekam savs personīgais nekustamā īpašuma nodokļa maksājuma paziņojums (tātad – ar visu privāto informāciju!), tomēr Likumprojektā objektīvi nav ņemtas vērā ar to saistītās izmaksas, kā arī izmaksas, kas saistītas ar zemes lietošanas maksas iekasēšanu un citi zemes īpašnieka izdevumi, kā arī nav analizētas šobrīd spēkā esošā tiesiskā regulējuma nepilnības zemes lietošanas maksas piedziņas sakarā.
Regulējums joprojām neparedz nekādus atvieglojumus nedz informācijas iegūšanā par potenciālajiem maksātājiem (t. sk. to dzīvesvietām, ja tās vispār ir Latvijā), nedz arī regulējumu par prasībām tiesās pret tā saucamajā dzīvokļu īpašnieku kopībām un par to locekļu (dzīvokļu īpašnieku) individuālajām saistībām un atbildību par zemes lietošanas maksas aprēķināšanu un samaksu.
Vienlaikus likumprojekta projekts nerisina likuma radītās problēmas, piemēram, savrupmāju īpašnieku tiesības uz augļiem savā piemājas dārzā, daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašnieku tiesības uz ceļiem un elektrības mikroģenerāciju, tostarp, ar siltumsūkņiem un saules baterijām, industriālo rūpniecības objektu tiesības uz zemes dzīlēm, tostarp, ūdeni dziļurbumos un t.s. “spicēs”, kā arī uz stādījumiem siltumnīcās un dārzos. Tātad arī būvju īpašnieki, kas maksā “minimālo atlīdzību”, faktiski ir pilnīgi beztiesīgi, nevilšus kļūstot par likumpārkāpējiem vai pat noziedzniekiem.
Lai aprēķinātu tiesību aizskāruma mantisko vērtību, jāņem vērā, ka šis ienākums ir vienīgais veids, kā zemes īpašnieks var izmantot savu īpašumu, tādējādi tam jāgarantē samērīgs ienesīgums no īpašuma. Un otrādi, risinājumam ir jābūt tādam, lai būves īpašnieks, maksājot atlīdzību par zemes lietošanu, bez papildus maksas saņemtu visus labumus, ko zeme var dot, proti, jau tagad – līdz dalītā īpašuma izbeigšanai – valdījumam uz zemi ir jāpāriet tās lietotājiem – būves īpašniekiem – ar visām tiesībām un visiem no tā izrietošiem pienākumiem. Piebilstams, ka iepriekš nomas vai īres tiesība, tāpat kā personālservitūts brīvostās, visus augļus, ienākumus un labumus, kādus var dot iznomātā vai izīrētā lieta, noteica par nomnieka vai īrnieka īpašumu (Civillikuma 2130., 2131. pants). Tas pats attiecināms uz personālservitūtu jeb parasto lietojuma tiesību (Civillikuma 1195., 1199., 1200., 1205. pants).
Biedrība kā iespējami abām pusēm īstermiņā vai vidējā termiņā pieņemamu, bet ne ilgtermiņā sabiedrību un abas ieinteresētās puses apmierinošu risinājumu, kas veicinātu dalītā īpašuma izbeigšanu, redz zemes likumiskā lietojuma maksas noteikšanu nākamajiem trijiem, četriem gadiem (kamēr tiks izstrādāti efektīvi tiesiskie mehānismi visa veida dalītā īpašuma izbeigšanai Latvijā) 5% apmērā no zemes kadastrālās vērtības bāzes gadā, nosakot, ka visas tiesības un pienākumi, kas saistīti ar zemes gabalu, pāriet būvju īpašniekam.
Šādi būves īpašnieks, maksājot zemes īpašniekam samērīgu atlīdzību par zemes lietošanu un nekustamā īpašuma nodokli (vēlams – tieši pašvaldībai – ar visiem šādas būves īpašniekam esošajiem atvieglojumiem), saņemtu arī visus labumus, ko zeme var dot, proti, jau tagad – līdz dalītā īpašuma izbeigšanai – valdījumam uz zemi ir jāpāriet tās lietotājiem – būves īpašniekiem – ar visām tiesībām un visiem no tā izrietošiem pienākumiem. Ar šādiem grozījumiem būvju īpašniekiem būtu jāsaņem pilnīgi visi labumi, kādus zeme un tās lietošana dod, tostarp, tiesības uz visiem zemes un tās piederumu civilajiem un dabiskajiem augļiem, kokiem krūmiem un citiem stādījumiem, zemes dzīlēm, gaisa telpu, kā arī ceļiem un satiksmes kārtības noteikšanas tiesībām tajos.
Biedrība jau iepriekš ir norādījusi, ka ir nepieciešami būtiski uzlabojumi gan precīzāku terminu lietojumā, gan saturiski – mainot piedāvāto regulējumu uz taisnīgāku un pamatotāku regulējumu – Zemes un ēkas īpašnieku dalītajos īpašumos attiecību aizstāšanu ar Civillikumā paredzēto personālservitūtu jeb parastās lietošanas tiesību. Uzskatāms, ka šāda atlīdzība un kārtība, lai arī vēl aizvien nepildītu taisnīgas un ekonomiski pamatotas atlīdzības funkciju, īstermiņā ir samērīga un atbilst Satversmes tiesas atziņām zemes piespiedu nomas un zemes likumiskās lietojuma maksas sakarā.