Mg. oec., Mg. sc. ing., Mg. iur.
Normunds Šlitke
Zvērināts advokāts
Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-154/2026 ir viens no tiem tiesas nolēmumiem, kas atkal liek uzdot jautājumu par to, cik tālu kasācijas instances tiesa drīkst attālināties no jau likumīgā spēkā stājušos spriedumos konstatētiem faktiem un cik brīvi tā drīkst “pārrakstīt” lietas tiesisko un faktisko dabu, tā faktiski pārvērtējot lietā esošo pierādījumus un sniedzot arī savu, bieži vien – aplamo, viedokli par ekonomiskas dabas jautājumiem, kuros tā pat formāli nav kompetenta.
Izlasot Senāta 2026. gada 11. marta spriedumu civillietā Nr. SKC-154/2026[1], C771086723 (turpmāk – Spriedums), var rasties iespaids, ka skatīts strīds par mantojuma aizgādņa atbildību pret mantiniekiem, taču strīds ir starp nekustamā īpašuma kopīpašniekiem par līgumu, ko viens no kopīpašniekiem ir sastādījis un parakstījis ar atpakaļejošu datumu, tādejādi to viltojot. Tātad strīds ir par viltotā dokumenta tiesiskajām un faktiskajām sekām, nevis par to, “vai mantojuma aizgādnis bijis krietns un rūpīgs saimnieks”. Diemžēl Senāts šo lietu ir skatījis tieši tā, nonākot pie aplamiem secinājumiem, kā būtu aprēķināmi zaudējumi un atrautā peļņa viltota īres vai nomas līguma gadījumā. Tāpēc šis Spriedums ir pelnījis, mazākais, profesionālu diskusiju un konstruktīvu kritiku, jo judikatūru nedrīkst veidot tiesu prakse, kas veidojas uz aplamu faktu atreferējuma pamata un diskutablas tiesību normu interpretācijas.
Lietas faktiskie apstākļi.
Strīdus objekts šajā lietā ir aptuveni 100 m² liels dzīvoklis Rīgā Aleksandra Čaka ielā 43, kas līdz mantojuma apliecības izsniegšanai prasītājiem 2019. gada 1. martā ietilpa advokātes Gitas Teivānes mantojuma masā. 2014. gada 30. novembrī mirušās zvērinātas advokātes Gitas Teivānes pilngadīgie bērni (pēc viņu apstiprināšanās savās mantojuma tiesībās un īpašuma tiesību iegūšanas uz attiecīgo ēku) cēla prasību tiesā, tostarp pret minētā īpašuma kopīpašnieku – viņu mammas bijušo vīru un arī bijušo mantojuma aizgādni Juri Dreļevski, par viņa viltotā it kā 2018. gada 1. janvārī noslēgtā īres līguma atzīšanu par spēkā neesošu un ar to radīto zaudējumu piedziņu par laika posmu, kad viņi bija kopīpašnieki ar šī viltotā līguma autoru. Tātad prasība tiesā bija par mantu, kas strīda laika posmā vairs pat nebija mantojuma masā, taču Senāts Sprieduma 7. punktā norāda ko pilnīgi citu un lietas materiāliem un faktiskajiem apstākļiem pretēju – ka prasības pamats esot mantojuma aizgādņa pienākums atlīdzināt mantiniekiem īres maksu, ko viņi neesot saņēmuši no mantojuma masā ietilpstošās dzīvojamās telpas nodošanas citas personas lietošanā.
Viltotajā īres līgumā īres maksa bija noteikta 156,52 euro mēnesī, lai arī ir vispārzināms fakts, ka īres cena šādam dzīvoklim denacionalizētā mūra ēkā pašā Rīgas centrā (Aleksandra Čaka un Ģertrūdes ielas krustojumā) ir daudzkārt lielāka. Arī ar lietā esošajiem pierādījumiem ir pierādīts, ka patiesai īres maksai šādam dzīvoklim bija jābūt ne mazākai kā 302 euro mēnesī. Tātad lietas būtība nav par to, kā mantojuma aizgādnis norēķinājies ar mantiniekiem, bet gan par viltotu īres līgumu un zaudējumiem, ko šis līgums radījis abiem prasītājiem kā īpašuma kopīpašniekiem.
Jau ceļot prasību, prasītāji apzinājās un bija informēti, ka Juris Dreļevskis, nesniedzot līguma projektus bāriņtiesā un bez bāriņtiesas atļaujas saņemšanas parakstot dokumentus ar atpakaļejošu datumu, ir viltojis ne vienu vien telpu īres un nomas līgumu, dažus no tiem slēdzot it kā vien dažus mēnešus vai pat vien dažas dienas pirms mantojuma apliecību saņemšanas 2019. gada 1. martā, kas mantojuma aizgādnību izbeidza uz likuma pamata[2]. Taču civilprocesā pierādīt, ka dokuments parakstīts ar atpakaļejošu datumu, parasti ir ļoti grūti, jo līguma slēdzējiem ir tiesības neliecināt pret sevi. Šajā lietā viltojumu izdevās pierādīt tikai tāpēc, ka dokumentā bija pieļauta noradīti dati, kas tobrīd neeksistēja. Visus pārējos līgumus Valsts policija vērtē tās ierosinātajā kriminālprocesā, jo daži no šajā ēkā esošajiem īpašumiem tā fiktīvi jeb “uz papīra” tika iznomāti pat tikai par ~1/10 daļu no maksas, kas tika maksāta pirms tam, Jurim Dreļevskim parasti aizbildinoties ar Covid-19, bet aizmirstot, ka pandēmija aizsākās vien 2020. gadā, proti, jau gandrīz gadu pēc tam, kad mantojuma masa un tās aizgādnība bija beigusies. Cik noprotams, nomas maksas un īres maksas daļu, kas pārsniedza līgumos ierakstīto, Juris Dreļevskis, visticamāk, ir saņēmis skaidrā naudā un rīkojies ar to pēc saviem ieskatiem.
Rīgas pilsētas tiesa 2024. gada 20. jūnijā atzina īres līgumu par spēkā neesošu, šī sprieduma daļa netika pārsūdzēta un stājās spēkā. Tiesa konstatēja, ka līgums faktiski parakstīts laikā, kad Juris Dreļevskis vairs nebija mantojuma aizgādnis, un abi atbildētāji to atzina. Tiesa pārbaudīja arī Jura Dreļevska versiju, ka līgums esot sagatavots jau 2018. gadā, taču to noraidīja. Iemesls bija pavisam vienkāršs – līgumā bija norādīti “īrnieces” personas apliecības dati, lai gan šī apliecība viņai tika izdota tikai vairākus gadus vēlāk, tātad 2018. gadā šādu līgumu pat teorētiski nevarēja sagatavot. Senāts šo spēkā stājušos sprieduma daļu nav atcēlis, taču tālāko argumentāciju tas veido tā, it kā strīdus līgumu Juris Dreļevskis būtu tiesiski noslēdzis kā mantojuma aizgādnis. Tieši šeit rodas galvenā pretruna – Senāta argumentācijas pamatā tiek likta versija, kas neatbilst tam, ko tiesa šajā pašā lietā jau ir konstatējusi ar spēkā stājušos spriedumu.
“Mantinieki” vai tomēr jau īpašnieki?
Senāts, pretēji pirmās un otrās instances tiesai, prasītājus konsekventi sauc par “mantiniekiem” un lietu skata caur mantojuma masas, aizgādņa un mantinieku prizmu. Taču 2019. gada 1. martā viņi tika apstiprināti mantojuma tiesībās katrs uz 1/3 daļu mantojuma un 2019. gada 3. jūlijā zemesgrāmatā nostiprinātas viņu īpašuma tiesības uz, tostarp kopumā 2/3 daļām no ēkas Aleksandra Čaka ielā 43, Rīgā. Tātad ar šo datumu viņi jau bija nevis “mantinieki”, bet īpašnieki un atbildētāja kopīpašnieki. Jo vairāk, prasība ir celta par laika posmu no 2019. gada 1. marta, tātad no brīža, kad viņi jau ir ieguvuši īpašuma tiesības, un līdz 2022. gada 22. jūnijam, kad “īrniece” telpas labprātīgi atbrīvoja, ko citā civillietā[3] konstatēja tiesa.
Pēc mantojuma apliecības saņemšanas bijušie mantinieki ir attiecīgā nekustamā īpašuma domājamo daļu īpašnieki. Civillikuma 1067. pants to sauc par kopīpašumu, kur tā 1068. pants nosaka, ka rīkoties ar kopīpašuma priekšmetu drīkst tikai ar visu kopīpašnieku piekrišanu, bet viena kopīpašnieka atsevišķa rīcība nav spēkā un rada pienākumu atlīdzināt zaudējumus. Savukārt Civillikuma 1069. pants nosaka, ka kopējās lietas augļi piekrīt kopīpašniekiem samērā ar daļu. Tātad tieši tas ir šīs lietas priekšmets – nelikumīga dzīvokļa izīrēšana, ko izdarījis atbildētājs kā viens no kopīpašniekiem, turklāt – par pazeminātu īres maksu, ko visu paturēja sev jeb rīkojās ar to pēc sava ieskata. Prasītāji izvēlējās nepierādīt civiltiesiski faktiski nepierādāmo, ka fiktīvās īres maksas pārējo daļu atbildētājs, visticamāk, saņēma skaidrā naudā – tas tiks vērtēts valsts policijas ierosinātajā kriminālprocesā[4]. Pat ja tiesa paliktu pie aplamās līdzmantinieku konstrukcijas, kas šajā lietā ir lieka, arī Civillikuma 719. pants paredz visu mantinieku piekrišanu rīcībai ar neizdalīto mantojuma masu. Tāpēc Spriedumā aplami lietotais jēdziens “mantinieki” pats par sevi nenoveda pie nelikumīga nolēmuma, to izraisīja no šā apzīmējuma izdarītās materiāltiesiskās sekas, Senātam ignorējot prasītāju jau iegūtās un zemesgrāmatā nostiprinātās īpašuma tiesības un līguma viltojumu.
Kas jau bija res judicata, un ko Senāts tomēr “pārrakstīja”
Civilprocesa likums paredz vienkāršu principu – ja kāds fakts jau ir konstatēts ar spēkā stājušos tiesas spriedumu, tas nav jāpierāda vēlreiz. Šajā lietā tas ir īpaši būtiski, jo runa nav pat par citu tiesvedību, bet tās pašas civillietas turpinājumu. Ar spēkā stājušos spriedumu jau bija konstatēts, ka strīdus līgums parakstīts laikā, kad Juris Dreļevskis vairs nebija mantojuma aizgādnis, tas bija viens no iemesliem, kāpēc līgums tika atzīts par spēkā neesošu jau no tā noslēgšanas brīža. Taču Senāts Sprieduma 8. punktā raksta, ka īres līgums noslēgts starp mantojuma masu, kuras vārdā Juris Dreļevskis rīkojies kā mantojuma aizgādnis, un “īrnieci”, tajā pašā laikā pats Senāts citviet norāda, ka līgums noslēgts pēc tam, kad Dreļevskis jau bija atbrīvots no aizgādņa pienākumiem. Abi apgalvojumi nevar būt patiesi vienlaikus – vai nu līgumu noslēdza mantojuma aizgādnis mantojuma masas vārdā, vai arī to parakstīja cilvēks, kurš tajā brīdī vairs nebija aizgādnis. Un tā nav tikai neveiksmīga formulējuma problēma – tieši uz pieņēmuma, ka Dreļevskis rīkojies kā mantojuma aizgādnis, Senāts balsta tālāko argumentāciju – vērtē aizgādņa pienākumus, mantojuma atstājējas “gribu”, rūpīga saimnieka pienākumus, pierādīšanas nastu un zaudējumu aprēķinu. Ja sākuma punkts ir nepareizs, rodas bažas arī par visu uz tā balstīto argumentāciju. Tāpēc galvenais jautājums ir pavisam vienkāršs: vai kasācijas instance drīkst savu spriedumu balstīt uz pieņēmumu, kas ir pretējs faktam, kurš šajā pašā lietā jau konstatēts ar spēkā stājušos tiesas spriedumu?
Kasācijas instance un pierādījumu pārvērtēšana
Kasācijas instances uzdevums nav izskatīt lietu vēlreiz pēc būtības – Senāts pārbauda, vai apelācijas instances tiesa ir pareizi piemērojusi likumu, nevis no jauna noskaidro faktus un vērtē pierādījumus. Tāpēc Senātam nebūtu jāveido savs lietas faktu vērtējums, bet gan jāpārbauda apelācijas instances sprieduma tiesiskums. Tomēr Sprieduma 9.2. punktā Senāts pievēršas konkrētiem pierādījumiem – dokumentiem par laika pat pirms mantojuma atklāšanās, pārbaudot kasatora apgalvojumu, ka “īrniece” telpas lietojusi jau kopš 2011. gada. Tā Senāts vērtēja lietas materiālos esošo 2013. gada kvīti, pievērsās 2014. gada aprēķiniem un “īrnieces” maksājumiem mantojuma atstājējai no 2014. gada 22. jūlija līdz 29. oktobrim. No šo dokumentu esības Senāts izvirza faktiski jaunu hipotēzi – iespējamu “mantojuma atstājējas gribas izteikumu” izīrēt telpu tieši šai īrniecei.
Ja šī hipotēze apstiprinātos, Senāta ieskatā svarīgākais būtu nevis tas, ka līgums ir viltots un īres maksa neatbilst tirgus cenai, bet gan tas, vai līgumā norādītā īres maksa atbilda mantojuma atstājējas iespējamajai “gribai”. Turklāt Senāts uzliek prasītājiem pienākumu pierādīt, ka īres maksa šai gribai neatbilda. Faktiski viņiem tiek prasīts pierādīt to, ka nepastāvēja pat skaidri neizteikta griba. Tas ir pretrunā principam negativae non probantum, t.i. negatīvs fakts nav jāpierāda. Tādējādi Senāts pats izvirza jaunu hipotēzi, piešķir tai būtisku nozīmi un nosaka, kam tā jāpierāda. Tas vairs nav tikai apelācijas instances sprieduma tiesiskuma pārbaude, bet gan jaunas lietas versijas veidošana kasācijas instancē. Autora ieskatā šajā spriedumā robeža starp abiem ir būtiski pārkāpta.
2025. gada norma un pušu 2019.–2022. gada attiecības
Civillikuma 3. pants nosaka, ka katra civiltiesiska attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies, bet neskartas paliek jau iegūtās tiesības. Strīdus fakti attiecas uz laika posmu vairākus gadus pirms 2025. gada 1. janvāra, kad mantojuma aizgādņa institūts tika būtiski reformēts, tostarp papildinot Civillikumu ar 662.1 pantu, kas nosaka, ka pārvaldot mantojumu, aizgādnim jāņem vērā mantojuma atstājēja griba, ja tāda ir zināma. Senāts šo tiesību normu piemēroja izskatāmajam strīdam. Tā nav tiesas nejauša kļūda jo Spriedumā expressis verbis ir norādīts, ka laikā, kad atbildētājs pildīja aizgādņa pienākumus, šāda prasība mantojuma aizgādņiem likumā tieši noteikta nebija. Taču uzreiz pēc tam Senāts secina, ka attiecīgie likuma grozījumi “vienīgi precizēja” jau pastāvošu principu, kas varētu būt patiesi vien daļā: (1) ja tā nebūtu bijusi likumiskā mantošana UN (2) ja konkrētā līguma projektu līdz 2024. gada 31. decembrim nebūtu bijis jāsaskaņo ar bāriņtiesu (Civillikuma 662. un 291. pants redakcijā līdz 2024. gada 31. decembrim).
Var daļēji piekrist Senātam, ka arī pirms Civillikuma 662.¹ panta spēkā stāšanās mantojuma aizgādnim nevajadzētu pārdot mantu, kas bija noteikta testamentā kā legāts. Arī izīrēt vai iznomāt to nevajadzētu bez svarīga iemesla, ja testamentā ir skaidri pausta mantojuma atstājēja pēdējā griba to piešķirt kādam no mantiniekiem īpašumā vai lietošanā. Taču līdz 2024. gada 31. decembrim mantojuma aizgādnim vienpersoniski šādu mantu iznomāt vai izīrēt nemaz tiesiski nebija iespējams, jo šāds līgums bija slēdzams vien ar bāriņtiesas atļauju[5], turklāt vien uz laiku līdz mantojuma lietas pabeigšanai. Secināms, ka likumdevējs bija novilcis striktas robežas un izveidojot tiesiskos mehānismus, lai aizbildnis vai aizgādnis apzināti neslēgtu mantiniekiem neizdevīgus līgumus, jo vairāk uz laiku, kas tos padarītu tos saistošus viņa pārstāvamajiem, tostarp – mantojumu pieņēmušajiem[6].
Vienlaikus, izvērtējot Civillikuma attiecīgo grozījumu likumprojekta anotāciju[7], secināms, ka Spriedumā izvirzītā tēze, ka arī līdz 2025. gada 1. janvārim mantojuma aizgādņiem bija jāņem vērā mantojuma atstājēja gribu, nav pamatota, turklāt vispār nav piemērojama likumiskajā mantošanā. Pirms 2025. gada 1. janvāra mantojuma reformas Civillikuma 662. pants mantojuma aizgādnībai piemēroja nepilngadīgā mantas pārvaldības režīmu, kurā aizgādņa darbību uzraudzīja un kontrolēja bāriņtiesa. Šīs reformas un attiecīgo Civillikuma pantu grozījumu mērķis bija nodrošināt mantojuma aizgādņu autonomiju, tādēļ no Civillikuma 662. panta tika svītrota atsauce uz 269. pantu un turpmākajiem pantiem. Savukārt par mantojuma atstājējas “gribu” likumprojekta anotācijā skaidrots[8] kāpēc likumprojekts paredz attiecīgos grozījumus, ar piemēru izskaidrojot to jēgu un mērķi jeb ratio legis. Anotācijā skaidrojuma vietā ir dots loģisks un saprotams piemērs – testaments, kurā divi no trim īpašumiem novēlēti legātā, secinot, ka mantojuma aizgādnim, atsavinot mantu, ir jārespektē testatora griba – nepārdodot legātā novēlēto mantu mantojuma masas parādu segšanai. Tātad anotācijā tas netiek skaidrots kā “precizējums”, bet tās saturs saistīts ar juridiski konstatējamu rīkojumu, kur likumprojekta autora dotais piemērs ir testaments.
Izskatāmajā lietā nav testamenta, kurā Gita Teivāne būtu noteikusi konkrētā dzīvokļa izīrēšanu ‘”īrniecei” vai fiksējusi tajā nākotnes īres maksu. Savukārt Senāts Spriedumā nenorāda nevienu līdz 2024. gada 31. decembrim spēkā esošu normu vai tiesību principus, no kuriem mantojuma aizgādnim izrietētu pienākums respektēt mirušās personas gribu, kas nav “pēdējā gribas akts”, attiecībā uz rīcību ar tās mantu pēc šis personas nāves. Tāpēc Spriedums neatbilst arī Latvijas Republikas Satversmes 1., 83., 91. 92. un 105. pantam – pat ignorējot līguma viltojuma faktu un apstākli, ka strīdus laika posmā mantojuma masa jau bija izbeigusies bet prasītāji jau bija īpašnieki, nevis mantinieki, bet “īrniece” nekādu kreditora pretenziju notāram pieteikusi nebija.
Mirušās “griba” pret jauno īpašnieku tiesībām
No Senāta sprieduma izriet: ja īrniece dzīvoja dzīvoklī jau Gitas Teivānes dzīves laikā, tad arī pēc viņas nāves un īpašuma pārejas jaunajiem īpašniekiem būtu jāņem vērā iespējamā mantojuma atstājējas “griba”. Taču tas būtiski ierobežotu jauno īpašnieku tiesības rīkoties ar savu īpašumu un saņemt par tā izmantošanu tirgum atbilstošu samaksu. Turklāt lietā nav ne testamenta, ne mantojuma līguma, ne cita saistoša rīkojuma, kas šādu mantojuma atstājējas gribu apliecinātu. Senāts arī nenorāda tiesību normu, kas ļautu jauno īpašnieku tiesības ierobežot tikai tāpēc, ka mantojuma atstājēja savas dzīves laikā būtu bijusi pieļāvusi konkrētu situāciju. Sekojot šādai loģikai, mantiniekiem būtu jāturpina arī citas mirušā cilvēka dzīves laikā ierastās darbības, piemēram, regulāri jāziedo labdarībai tikai tāpēc, ka to darīja mantojuma atstājējs. Tāpēc pat mantojuma atstājēja mutiski izteikta vēlme vai samierināšanās ar zemu īres maksu nevar automātiski kļūt par saistošu noteikumu nākamajiem īpašniekiem. Turklāt šajā lietā ir vēl būtiskāks apstāklis – strīdus līgumu parakstīja persona, kura tajā brīdī vairs nebija mantojuma aizgādnis. Tāpēc jautājums par “aizgādņa rīcības atbilstību atstājējas gribai” novirza uzmanību no lietas būtības kā tādas.
Bāriņtiesas obligāts saskaņojums aizbildņu un aizgādņu parakstāmajiem līgumiem, par ko Senāts “aizmirsa”
Pirmās instances tiesa pareizi konstatēja, ka saskaņā ar strīda laikā spēkā esošo Civillikuma 662. pantu mantojuma aizgādnībai bija piemērojami Civillikuma 269.–299. panta noteikumi, kur tā 291. pants tieši noteica nekustamā īpašuma nomas līguma projekta iesniegšanu bāriņtiesai apstiprināšanai. Tāpēc pirmās instances tiesa pareizi secināja, ka nebija pamata uzskatīt, ka strīdus līgums nebija jāiesniedz bāriņtiesai, un ka bāriņtiesai nebūtu jāvērtē arī darījuma lietderīgums un maksas atbilstība tirgum. Protams, tā kā līgums bija viltots, to nemaz tāpēc nevarēja iesniegt bāriņtiesā, tādējādi šis bija otrais jeb konkurējošais pamats līguma atzīšanai par spēkā neesošu.
Arī Civillikuma grozījumu anotācija parāda skaidru atšķirību: līdz reformai mantojuma aizgādni uzraudzīja bāriņtiesa, bet pēc reformas viņam tika dota lielāka patstāvība. Taču Senāts savā argumentācijā ir savienojis abu regulējumu elementus – no jaunā regulējuma paņēmis aizgādņa lielāku patstāvību un pienākumu ņemt vērā mantojuma atstājēja “gribu”, bet no vecā regulējuma atstājis bez ievērības obligāto bāriņtiesas kontroli. Rezultātā ir radīts regulējums, kāds patiesībā nekad nav bijis spēkā – sava veida tiesību “Frankenšteins”, kas salikts no divu dažādu regulējumu daļām, kuras likumdevējs šādā kombinācijā nekad nav paredzējis. Spriedumā arī netiek vērtētas juridiskās sekas, mantojuma aizgādnim parakstot līgumu, kas pirms tam nav saskaņots ar bāriņtiesu. Tas, kopsakarā ar jau konstatēto līguma viltojumu, padara Spriedumu ne tikai nelikumīgu un nepamatotu, bet arī absolūti netaisnīgu un tiesiski nenovēršamas sekas radošu, jo Civilprocesa likuma 476. panta pirmā daļa nosaka, ka likuma tulkojums, kas izteikts kasācijas instances tiesas spriedumā, ir obligāts tiesai, kas šo lietu izskata no jauna.
Atrautā peļņa un izdevumi, kas nekur “nepazūd”
Sprieduma 10. punkts atkārto vispārīgo, bet ne vienmēr pareizo tēzi, ka aprēķinot peļņu, tostarp atrauto peļņu, no ieņēmumiem esot jāatskaita izdevumi. Īsumā – tas tā nav, jo peļņas aprēķins nodokļu vajadzībām, norēķiniem, iztikai vai saimnieciskajai darbībai ir dažādi jēdzieni. Vienkāršs piemērs – persona kredītā nopērk dzīvokli. Kredīta maksājumi – 250 euro mēnesī pamatsumma, 150 euro mēnesī procenti, 25 euro mēnesī – apdrošināšana, 10 euro mēnesī – nodokļi. Amortizācija – 40 euro mēnesī. Šādu dzīvokli var izīrēt par 450 euro mēnesī. Kāda ir īpašnieka peļņa? Kādi ir īpašnieka zaudējumi (atrautā peļņa), ja dzīvoklī nevar ne dzīvot, ne to var izīrēt, jo tajā kāds nelikumīgi ir ievācies? Protams, ka parasti tie paši 450 euro mēnesī, jo kredīti, apdrošināšana un nodokļi ir īpašnieka fiksētie izdevumi. Un pat ja īpašnieks tāpēc dzīvošanai īrēs villu par 4500 euro mēnesī, tie nebūs zaudējumi, kas viņam ir nodarīti ar dzīvokļa īres maksas atrāvumu.
Apelācijas instances tiesai tiek pārmests, ka tā nav noskaidroti apsaimniekošanas un kredīta maksājumus. Pats vispārējais princips, ka atrautā peļņa nav bruto ieņēmums, protams, nav apstrīdams. Taču diskutabls ir tā mehānisks pārnesums un konkrēto situāciju, ignorējot grāmatvedības pamatprincipus un ekonomikas likumus, kas izdevumus iedala fiksētajos un mainīgajos. Tienešiem nav jābūt ekspertiem visās sfērās, tostarp kvantu teorijā, medicīnā, elektronikā un sakaros, pedagoģijā un ekonomikā, ieskaitot cenu teoriju. Diemžēl tieši ekonomiku un cenu teoriju tiesas bieži vien neuztver kā zinātnes nozari, kurā nepieciešama attiecīgas zināšanas un kompetence, bieži vien izsakot savu viedokli, kas visbiežāk ir aplams. Arī šajā Spriedumā tas ir darīts, ignorējot prasītāju paskaidrojumos norādīto, ka īres maksa nesatur mainīgās izmaksas, kur fiksētās izmaksas prasītājiem ir nemainīgas. Atgādināms, ka pelņa uzņēmējdarbībā tiek rēķināta gan pēc kases principa (ieņēmumi mīnus izdevumi), gan pēc fakta, kur samaksai nav nekādas nozīmes.
Prasītāji prasa savu daļu no Jura Dreļevska vienpersoniski saņemtās īres maksas un starpības starp pazemināto īri un īres maksas tirgus cenu. Abos scenārijos dzīvoklis tiek izīrēts. Abos scenārijos pastāv apsaimniekošana, hipotekārais kredīts, apdrošināšana, nekustamā īpašuma nodoklis. Ja šie izdevumi abos scenārijos ir vienādi, tie nav cēloniski saistīti ar to, ka īre ir 156,52, nevis 360 euro. Tie savstarpēji dzēšas, jo atskaitāmi ir tikai izdevumi, kas papildus rastos tieši lielākas īres dēļ, proti, mainīgās izmaksas, piemēram, nodokļi, kas pieaugtu līdz ar ieņēmumiem. Hipotekārā kredīta pamatsumma un procenti, apdrošināšana un NĪN nemainās no tā, vai īre ir zema vai atbilst tirgus cenai. Pretēja pieeja dod absurdu rezultātu – jo lielākas īpašnieka fiksētās izmaksas, jo mazāki būtu zaudējumi personai, kurai prettiesiski samazina ieņēmumus. Civillikuma 864. un 963. pants runā par nastu nešanu, nevis par to, ka nastas “apēd” zaudējumu, ko nodarījusi sveša prettiesiska rīcība. Senāts šo cēloņsakarības jautājumu Spriedumā nav nošķīris. Tā vietā Senāts akli citē savu “judikatūru” jautājumā par uzņēmējdarbības peļņu (algas, transports, sociālās iemaksas) un nepamatoti attiecina to uz dzīvokļa izīrēšanu, kur lielākā daļa vai pat visas izmaksas ir fiksētas.
Kopsavilkums
Pēc visa iepriekš minētā rodas jautājums – kā varēja tapt šāds Spriedums? Un kāpēc tas ir atzīts par judikatūru[9], tostarp ar aplamu tēzi? Līdz šim autoram nebija radušās ne mazākās šaubas par bijušās Satversmes tiesas priekšsēdētajas vietnieces un priekšsēdētajas Sanitas Osipovas kompetenci un zināšanām, regulāri savās publikācijās citējot viņas kā tobrīd Latvijas Republikas Satversmes tiesas tiesneses 2016. gada 5. jūlija rakstu “Tiesiska valsts vai “tiesnešu valsts””, kurā Osipovas kundze publiski aicināja advokātus nepieļaut “tiesnešu zinātniskus eksperimentus” ar likumiem.
Tāpat no kolēģu un studentu sniegtās informācijas secināms, ka arī senatore Kristīne Zīle ir ļoti zinoša mantojuma tiesībās, kuras izcili pasniedzot Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Tāpēc, iepazīstoties ar viņas parakstītā sprieduma motīvu daļu, radās objektīvas bažas, ka minētais spriedums nav vien cilvēciska kļūda vai likuma diskutabla interpretācija. Savukārt, ja tas tā nav, rodas jautājums – kas raksta lietas apkopojumu, kurš sniedz senatoriem ziņojumu par lietas apstākļiem un vai Senāta gala nolēmumu projektus gatavo Augstākās tiesas darbinieki, vai arī paši tieneši? Un kā koleģiālie tiesas sprieduma projekti tiek saskaņoti un nobalsoti? Un kā diskutabli nolēmumi tiek iekļauti judikatūras datu bazē?
Autora ieskatā šāda Sprieduma argumentācija ir apzināta tiesību normu pirmšķietami aplama interpretācija. Par to liecina ne vien Sprieduma iekļaušana Augstākās tiesas judikatūras datubāzē, bet arī preses relīze par to[10]. Tāpēc rodas vēl būtiskāks jautājums par robežu starp tiesību piemērošanu un tīšu jaunu tiesību radīšanu Senātā. Profesore Sanita Osipova rakstā “Tiesiska valsts vai „tiesnešu valsts” pati ir aktualizējusi jautājumu par tiesu varas robežām, tiesnešiem radot jaunas tiesības. Tāpēc tiesu neatkarība nenozīmē tiesu nekļūdīgumu, un tā nevar nozīmēt arī aizsardzību pret profesionālu kritiku.
Lasot tiesu nolēmumus, sabiedrība redz senatoru vārdus un pamatoti pieņem, ka sprieduma argumentācija atspoguļo šo augsti kvalificēto tiesnešu zināšanas, pieredzi un kompetenci. Lasot spriedumu lietā SKC-154/2026, rodas jautājums, kā ar tik augstu kompetences un zināšanu līmeni ir savienojamas spriedumā redzamās pretrunas? Ir sens teiciens, ka labāk nezināt, kā top politika un desa, taču modernajai sabiedrībai ir tiesības zināt, kā top tiesas spriedumi, jo vairāk tādi, kas ir pretrunā likumam jeb ir contra legem.
Visbeidzot, jāatzīst, ka apgabaltiesas spriedums ir neattaisnojami garš, vērtējot gan līguma noslēgšanas laiku, gan aizgādņa statusu, gan bāriņtiesas saskaņojuma nepieciešamību, lai arī jau bija secināts, ka līgums ir viltots un pat ja tas nebūtu viltots, tas tik un tā būtu nederīgs. Ja apgabaltiesas spriedums būtu lakoniskāks, Senātam nebūtu pamats vērtēt Jura Dreļevska rīcību mantojuma aizgādņa lomā. Taču tas nav attaisnojums senatoru pieļautajām kļūdām lietas izskatīšanā kasācijas instances tiesā un Sprieduma iekļaušanai Augstākās tiesas judikatūras datubāzē.
Autora ieskatā tiesas Senāta Spriedums lietā Nr. SKC-154/2026, civillieta Nr. C771086723, nedrīkst kļūt par judikatūru, tāpēc pret to ir jāprotestē!
*Piezīme: autors ir prasītāju šajā lietā pārstāvis un juridiskās palīdzības sniedzējs abiem prasītājiem
[1] https://gateway.elieta.lv/api/v1/PublicMaterialDownload/2dff99ef-49a5-4e9f-875c-e25847a86604
[2] Civillikuma 666. pants (redakcijā līdz 2024. gada 31. decembrim): Kad [..] notārs ir izdevis mantojuma apliecību [..] aizgādnība izbeidzas un līdz ar to izbeidzas aizgādņa tiesība rīkoties mantojuma masas vārdā. No 2025. gada 1. janvāra aizgādnība mantojumam izbeidzas vēl ātrāk – ar mantojuma pieņemšanu
[3] lietas Nr. C30743421
[4] Par dzīvojamās telpas īres 01.01.2018. līguma no kas noslēgts starp J.Dreļevski un [..] iespējamu viltošanu, 28.02.2023. tika pieņemts lēmums par kriminālprocesa Nr. 10870057623 uzsākšanu pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, kas paredzēts Krimināllikuma 275.panta pirmajā daļā. Kriminālprocesam pievienotas citas epizodes un citi kriminālprocesi, tajā turpinās pirmstiesas izmeklēšana.
[5] Civillikuma 662. un 291. pants redakcijā līdz 2024. gada 31. decembrim
[6] Autora piezīme: bērna pilngadīga ir prognozējama, bet ne paredzama; tas pats attiecas uz aizgādnību, tātad pat ar bāriņtiesas atļauju aizgādņa vai aizbildņa parakstīts līgums teorētiski uz kādu īsu brīdi, bet nevis uz vairākiem gadiem vai bez termiņa ierobežojumiem, varēja kļūt saistošs aizbildņa vai aizgādņa pārstāvamajiem vai to saistību un tiesību pārņēmējiem.
[7] https://titania.saeima.lv/LIVS14/SaeimaLIVS14.nsf/0/0F9E7DAD1BE534EFC2258A1C00413048?OpenDocument
[8] Minētais regulējums ietverts ar domu, lai respektētu mirušās personas gribu un, lai to būtu iespējams īstenot. Piemēram, ja mantojuma masā ir trīs nekustami īpašumi, bet ar testamentu kā legāti novēlēti tikai divi nekustamie īpašumi no trijiem, tad, ja rodas nepieciešamība atsavināt nekustamo īpašumu mantojuma masas uzturēšanas vajadzībām, tad saprātīgi būtu atsavināt to nekustamo īpašumu, par kuru mantojuma atstājējs nav devis rīkojumu savā testamentā.
[9] https://www.at.gov.lv/downloadlawfile/11208
[10] https://www.at.gov.lv/lv/jaunumi/par-tiesu-lietam/civillietu-departamenta/lieta-par-mantojuma-aizgadna-ricibu-janoskaidro-mantojuma-atstajeja-patiesa-griba-12899?year=2026&month=03