Augstākā Tiesa ar spriedumu lietā SKC-108/2017 sāk atkāpties no kopumā aplamajām un uz Civilprocesa vispārīgiem principiem līdz šim nepareizi attiecinātajām tēzēm par to, ka tiesai pašai ir jāzina likumi un ir jācenšas noskaidrot patiesos lietas faktiskos apstākļus.
Beidzot Augstākā Tiesa sāk atkāpties no kopumā aplamajām un Civilprocesa vispārīgiem principiem neatbilstošajām vai līdz šim nepareizi attiecinātajām V.Bukovska tēzēm par to, ka (jebkurā civillietā, tostarp, par naudas piedziņu!) tiesai ir jācenšas noskaidrot patiesos lietas faktiskos lietas apstākļus, kam gala rezultātā esot jānoved pie patiesības (sk.: Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga., V.Bukovskis, 1933, 332.–333. lpp.), kas mūsdienās būtu attiecināms vien uz atsevišķu lietu kategorijām, piemēram, maksātnespējas lietām, lietām par bērna izcelšanās noteikšanu, adopcijas apstiprināšanu un atcelšanu, bērna prettiesisku pārvietošanu pāri robežai uz ārvalsti vai aizturēšanu ārvalstī un bērna prettiesisku pārvietošanu pāri robežai uz Latviju vai aizturēšanu Latvijā, aizgādības un saskarsmes tiesībām, lietām par pagaidu aizsardzību pret vardarbību.
Tā lietā Nr. SKC-108/2017 Augstākās tiesas Civillietu departaments savā 2017.gada 15.jūnija spriedumā norāda:
“Tiesa var izvērtēt prasījumu pamatotību vai nepamatotību, vadoties VIENĪGI no faktiem un apstākļiem, kurus PUSES NORĀDĪJUŠAS kā prasības, pretprasības vai iebildumu pamatu (sk. Civilprocesa likuma komentāri. I daļa (1.-28. nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 520.lpp.).
Savukārt princips, ka tiesai pašai jāzina strīda izšķiršanā piemērojamais likums un tiesa nav ierobežota tā izvēlē vienīgi ar prasībā norādītajiem, nozīmē to, ka tiesas pienākums ir strīda izšķiršanā piemērot tādu apstākļiem (juridiskajiem faktiem) atbilstošas tiesību normas sastāvu, kurā paredzēta PRASĪBĀ NORĀDĪTO MATERIĀLTIESISKO SEKU iestāšanās.”
http://at.gov.lv/files/files/skc-108-2017.docx
Protams, ka mūsdienu tiesas nevar zināt visus likumus, jo tiesai ir pieejami vien Latvijas Republikā spēkā esošie normatīvie akti, nevis visas iespējamās materiālo tiesību normas, kas ir piemērojamas individuālu strīdu izšķiršanā.
Nav taču iespējams principu iura novit curia attiecināt uz tiesu, ja no lietas apstākļiem izriet, ka lietā piemērojams citas valsts likums. Un vice versa – nevaram prasīt, piemēram, Lietuvas, Lielbritānijas vai Igaunijas tiesai zināt Latvijas likumus, ja likuma prasību vai pušu izvēles dēļ tiesājamies tur pēc Latvijas likumiem.
Varbūt beidzot izlīgums, prasības atzīšana un atteikšanās no prasības radīs faktiski identiskas sekas attiecībā uz pierādījumu pārbaudi un nolēmuma motivāciju Civilprocesā? Un varbūt Civilprocesa 96. panta piektā daļa gūs jaunu nozīmi gadījumos, ja atbildētājs tiesu ignorēs (kā tas jau notiek citās demokrātiskās un tiesiskās valstīs)?
Likumdevējs priekšnoteikumus tam ir radījis jau vairāk kā pirms 2 gadiem, Civilprocesa likumu papildinot ar 9.1 un 73.1 pantiem (Puses, trešās personas un pārstāvji pārstāvamo vārdā sniedz tiesai patiesas ziņas par faktiem un lietas apstākļiem. Ja lietas dalībnieks sniedz tiesai apzināti nepatiesas ziņas par faktiem un lietas apstākļiem, tiesnesis izsaka lietas dalībniekam brīdinājumu vai uzliek naudas sodu līdz 800 euro).